Bruno Laeng, Shobaib Nabil, Akiyoshi Kitaoka

Optiskās ilūzijas nav tikai ballīšu triks vai izklaide garlaicības nomākšanai – daudzas no tām neirozinātniekiem un saistītu jomu pētniekiem sniedz jaunus ieskatus tajā, kā uztveram pasauli sev apkārt. Jauna optiskā ilūzija pierāda, ka mūsu acis reaģē ne tikai uz reālām, bet arī šķietamām izmaiņām. Ja esi kā vairums no eksperimentā iesaistītajiem, arī tu šo ilūziju spēsi uztvert.

Pētnieks Bruno Langs no Oslo Universitātes kopā ar kolēģiem no Japānas radījuši optisko ilūziju, kas lielai daļai cilvēku izsauc arī novērojamas izmaiņas acī – acs zīlītes sašaurināšanos vai paplašināšanos. Pats attēls ir statisks, taču rada iespaidu par dinamisku, mainīgu attēlu.

Pievērs uzmanību melnajam apgabalam zemāk ievietotā attēla vidū. Vai arī tev šķiet, ka melnais caurums "plūst" un izplešas? It kā tu tam tuvotos vai arī tas kļūtu arvien lielāks un gandrīz vai grasītos tevi aprīt? Ja tu šo optisko ilūziju neuztver, tad šoreiz esi mazākumā – vairāk nekā 80% no Langa eksperimentā iesaistītajiem dalībniekiem šķietamo izplešanos saskatīja. Kāds izteiktāk, kāds mazāk izteikti, bet lielākā daļa to uztvēra. "Campus" veica arī nelielu ekspresaptauju kolēģu vidū. Secinājums līdzīgs – lielākā daļa arī "redz", ka melnais caurums izplešas, kaut patiesībā attēls ir statisks un nemainīgs. Kādam efekts ir pastāvīgs, kādam atkārtojas uz īsu brīdi pēc acu pamirkšķināšanas.


Attēls: Bruno Laeng, Shobaib Nabil, Akiyoshi Kitaoka

Pētījums, kurā izklāstīts eksperiments un raksturoti šīs ilūzijas darbības principi, publicēts zinātniskajā žurnālā "Frontiers in Human Neuroscience". Ilūzija tik veiksmīgi apmuļķo mūsu smadzenes, ka pētnieki novēroja pat labi saskatāmu reakciju acīs – pētījuma dalībnieku zīlītes reaģēja tā, it kā būtu mainījies apgaismojums, proti, paplašinājās. Līdzīgi kā tas notiek, kad no gaišākas telpas ieejam tumšākā. Tikai šajā gadījumā apgaismojums nemainījās, bet smadzenes deva signālu, ka mainās gan – it kā dalībnieki dotos iekšā tumšā tunelī un zīlītēm attiecīgi būtu jāreaģē ar paplašināšanos, lai spētu labāk uztvert gaismu. Kā kontroles mehānisms pētījumā tika izmantots attēls ar to pašu melno pleķi un tādu pašu toņu pāreju, tikai apkārt nebija punktveida raksta.

Pētnieki izmēģināja dažādas krāsu kombinācijas – gan centrālajam tumšajam laukumam, gan apkārt esošajiem punktiem, un visizteiktāk pētījuma dalībnieki ilūziju uztvēra kombinācijā ar baltu fonu, melniem punktiem un melnu centrālo laukumu. Šajā kombinācijā tikai 14% cilvēku ziņoja, ka neredz melno caurumu "izplešamies". Kad centrālais caurums bija citā krāsā, tad šis īpatsvars palielinājās līdz aptuveni 20%. Turklāt gadījumā ar melnbalto attēlu tiem pētījuma dalībniekiem, kuri raksturoja uztverto efektu kā ļoti izteiktu, tas korelēja arī ar visizteiktākajām izmaiņām acs zīlītes diametrā.

"Mūsu darba rezultāti liecina, ka zīlītes sašaurināšanās vai izplešanās reflekss nav tikai vienkāršs mehānisms, kas reaģē tikai un vienīgi uz reālo gaismas daudzumu, kas stimulē fotoreceptorus. Tā vietā acis pielāgojas arī šķietamām, iedomātām izmaiņām gaismā, ne tikai uz fiziskām izmaiņām," raksta Langs.

Pagaidām pētnieki gan nezina, kāpēc apmēram 15% no cilvēkiem šo optisko ilūziju neuztver. Nav skaidrs arī, vai tā strādā tikai cilvēku gadījumā. Varbūt līdzīga reakcija novērojama arī dzīvniekiem ar līdzīgu acu uzbūvi, kas varētu būt viens no nākamajiem pētījumu virzieniem saistībā ar šo optisko ilūziju.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!