Jaunības kults baro milzu industriju un liek kā sievietēm, tā vīriešiem nodoties injekcijām, operācijām un cita veida procedūrām, lai aizkavētu dabisko novecošanās procesu, taču – vai vajag? Jaunākajā Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) podkāsta "Veselības ekspresis" epizodē šai jautājumā iedziļinās augstskolas Iekšķīgo slimību katedras docētāja, iekšķīgo slimību ārste, gastroenteroloģe un "Anti-Aging Institute" metodiskā vadītāja, medicīnas zinātņu doktore Vita Skuja un RSU docētāja sociālantropoloģe Anna Žabicka.

"Novecošanos nosaka daudz dažādi faktori. Tie ir gan mūsu gēni, gan ārējās vides faktori un ieradumi, kas slēpjas zem vārda epiģenētika: vides piesārņojums, saules starojums, miegs, uzturs, fiziskās aktivitātes, emocionālā veselība, pārslimotās un esošās slimības, medikamentu lietošana. Ar asins analīzēm var noteikt DNS metilēšanās procesu jeb citiem vārdiem to, vai šūnas atbilst bioloģiskajam vecumam. Tas arī nosaka, kādēļ viens izskatās vecāks par saviem gadiem, bet cits jaunāks," stāsta Skuja.

Viņa norāda – tas ir stereotips, ka tieši sievietes vairāk aizraujas ar pretnovecošanās praksēm. "Anti-eidžings nav tikai skaistumkopšana, tā ir profilaktiskā, preventīvā medicīna. Lielākā daļa mūsu klientu, kas rūpējas par savu veselību un cenšas novērst novēršamo, ir tieši gados relatīvi jauni vīrieši. Viņi ne tikai veic investīcijas nekustamajos īpašumos un biznesā, bet arī sevī," uzsver ārste.
Pastāv statistisks rādītājs "veselīgi nodzīvotie dzīves gadi" – laiks, kurā mēs nejūtam nekādas veselības problēmas, kas ierobežotu mūsu dzīvi. Šis rādītājs Latvijā nav īpaši spožs, īpaši vīriešiem, kuri veselīgi nodzīvo par 10 gadiem mazāk nekā vidēji Eiropā.
Kā uzsver sociālantropoloģe Žabicka, mūsu kultūrā ekonomiskā aktivitāte ir ļoti sasaistīta ar priekšstatiem par to, vai cilvēks ir jauns. Tieši jaunība asociējas ar finansiālu neatkarību, bet pensionēšanās nāk ar lielu neskaidrību un nenoteiktību šo cilvēku dzīvēs. Tomēr vitāla dzīve nebeidzas ar vecumu. Jautājums, kā pats cilvēks un pārējā sabiedrība pret to attiecas. Prieks šajā vecumā ne vienmēr ir par to pašu, par ko 20 gados, bet tajā pašā laikā arī par to – draudzību, saulrietiem, kūkām un šampanieti. Viss pastāv un cilvēki to piedzīvo, dejo, dzen jokus, bet bieži vien mainās intensitāte un veids, kādā viņi to pieredz.

Būtiski ir tas, kā mēs par vecumu runājam, saka Žabicka: "Novecošanās nāk ar zināmām fiziskām un kognitīvām izmaiņām, es tās saucu par trauslumu – vairāk vai mazāk dabisku vai pakāpenisku organisma tolerances pret izmaiņām samazināšanos. Šis pieaugošais trauslums ir būtisks faktors tam, kā mēs par vecumdienām domājam. Jautājums, vai šo pieaugošo trauslumu uztveram kā normu un attiecībā pret ko? Ja par normu nosakām jaunu cilvēku bez nevienas slimības, tad tas ir izslēdzošs modelis. Es domāju, ka par vecumdienām nedrīkstētu spriest pēc citu dzīves posmu normām, lai nebūtu šāds atskaites punkts. Trauslums kā termins piedāvā izeju no diskursa par vecumu kā slimību un kā devianci no normas."

Raidieraksts ir pieejams "Spotify" un "Podbean" platformās, kā arī klausāms RSU "YouTube" kanālā.

Veselības aprūpeRīgas Stradiņa universitāteBioloģijaRSUGēnu inženierijaĢenētika

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!

Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit