Ieraudzīt sauli pēc mēnešiem pazemē. Slavenā alu pētnieka Stouna neparastais darbs

Bils Stouns meklē un pēta alas jau vairāk nekā 50 gadus, un viņa jaunākā "darbavieta" ir Čeves ala Meksikā. Stouns ir tas dabaszinātnieka tips, kādu mums rāda fantastikas literatūra un kino, – aizrautīgs, organizēts, prātīgs, vienmēr gatavs izdomāt kaut ko jaunu, kaut ko uzlabot, lai to pēc tam izmantotu savos pētījumos. Viņa atklājumus izmanto gan NASA savos kosmosa pētniecības projektos, gan kompānijas, kas ražo dažādu specializēto ekipējumu – gan alpīnisma, gan niršanas, jo ar abām šīm lietām, turklāt teju vienlaikus, saskaras alu pētnieki.

Viljams Stouns dzimis 1952. gada 7. decembrī Pensilvānijā. Par alu pētniecību viņš ieinteresējās vidusskolā, 10. klasē, un tā kļuva par viņa mūža nodarbi. Stouns absolvējis vispirms privātu politehnisko institūtu, tad Teksasas universitāti, iegūstot doktora grādu inženierzinātnēs. Studiju laikā, 1976. gadā, viņš pirmoreiz piedalījās dziļo alu ekspedīcijā. Šī pētnieku grupa Uautlas sistēmā Meksikā uzrādīja jaunu tā laika nolaišanās dziļuma rekordu – 800 metri.

Man pašai visgrūtāk ir saprast, kā alu pētnieki spēj iztikt bez saules gaismas un siltuma. Kad uzzinu, ka Stouns pēdējā ekspedīcijā zem zemes pavadījis kopumā vairāk nekā trīs mēnešus, neslēpju savu pārsteigumu, uz ko pieredzējušais zinātnieks smejoties attrauc, ka neesot tik traki. "Pie tā pierod. Kad nav pieejama saules gaisma, tu mosties tad, kad esi izgulējies, jo saule tevi netraucē. Vienkārši tā tu funkcionē," viņš saka. "2021. gadā ekspedīcijā Čeves alā vidējais uzturēšanās ilgums alā bija 25–30 dienas vienā piegājienā. Es pazemē, tumsā, vienā piegājienā sabiju 29 dienas, bet kopumā šajā ekspedīcijā 65 dienas pavadīju, strādājot zemāk par 500 metriem, un apmēram 45–50 dienas – zemāk par 1000 metriem."