<a rel="cc:attributionURL" href="https://unsplash.com/@tom777">Tom Rogers</a> / <a rel="license" href="https://creativecommons.org/publicdomain/zero/1.0/">cc</a>

Psihiatrija, kas garīgās kaites lūko risināt ar farmakoloģiskām un bioloģiskām metodēm, daudzviet ņem virsroku pār psihoterapiju, kas paļaujas uz nebioloģisku pieeju – sarunām un konsultācijām. Tāpēc nav pārsteigums, ka psihoterapeiti meklē alternatīvus izaicinājumus. Viena no izplatītām pieejām ir koncentrēties uz garīgi veselu cilvēku laimes izjūtas vairošanu, nevis koncentrēties uz ciešanu atvieglošanu tiem cilvēkiem, kam ir kāda garīga saslimšana.

Šī prakse ir pazīstama kā pozitīvā psiholoģija un pēdējā laikā ir izvērsusies – to nu piekopj ne tikai psihologi, bet arī sociālie darbinieki, kouči un dažādu pseidozinātnisku pieeju sludinātāji. Ir pierādījumi, kas vedina domāt – šādai pieejai ir arī negatīvā puse.

Iespējams, visbiežāk dzirdētais pozitīvo psihologu padoms ir aicinājums "tvert mirkli" un "dzīvot šim brīdim". Tas varot palīdzēt būt pozitīvākiem un izvairīties no trim nevēlamiem emocionāliem stāvokļiem – nožēlas, dusmām un bažām. Proti, jābeidz nožēlot vai dusmoties par pagātnes notikumiem, vienlaikus beidzot bažīties par nākotnē gaidāmo.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!