Sieviete
"Viss, kas mani nenogalina, padara mani stiprāku." Šī Nīčes prātula dažādās versijās bieži tiek pieminēta, kad runājam par garīgo veselību un pašizaugsmi. Vairākas desmitgades arī psiholoģijā pētījumi vedinājuši domāt, ka cilvēki spēcīgu pārdzīvojumu – vai tā būtu karadarbība, mīļa tuvinieka pēkšņs zaudējums, smaga slimība vai kas cits – rezultātā piedzīvo garīgu izaugsmi. Taču lielā daļā šo pētījumu izmantotā metodoloģija ir ar būtiskām nepilnībām. Proti – garīgā izaugsme spēcīgas traumas rezultātā, iespējams, varētu būt mīts.

Šobrīd apmēram puse pētījumu par cilvēku dzīvi pēc spēcīgiem traumatiskiem notikumiem liecinot, ka puse no izdzīvotājiem ne tikai no šādām pieredzēm atkopjas, bet pat kļūst par garīgi veselīgākiem cilvēkiem – vairāk spēj novērtēt dzīvi un tuviniekus, veidot ciešākas saiknes ar ģimeni un draugiem, uzlabot pašvērtējumu un kļūt emocionāli stabilāki. Šo fenomenu dēvē par posttraumatisko izaugsmi.

Vietne "Science News" raksta – uzskats, ka slikti notikumi var novest pie labiem iznākumiem ir ļoti vilinoša, īpaši šī brīža kontekstā. Vairāk nekā seši miljoni cilvēku pēdējo divu gadu laikā ir nomiruši no Covid-19. Mums pavisam tuvu – Ukrainā – Krievijas okupācijas spēki jau vairāk nekā trīs mēnešus īsteno brutālu uzbrukumu, tostarp civilajiem mērķiem. Kad tas viss beigsies, un vai rezultātā šīs traumas pārcietušie kļūs emocionāli spēcīgāki? Gribētos uzskatīt, ka jā. Tomēr maijā ASV notikušajā Psiholoģijas zinātnes asociācijas konferencē vairākās prezentācijās apšaubīts, ka līdz šim izmantotā pētījumu metodoloģija ir ar pamatīgiem "caurumiem", un posttraumatiskās izaugsmes efekts varētu būt visnotaļ iluzors.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!