<a rel="cc:attributionURL" href="https://unsplash.com/@cristianpalmer">Cristian Palmer</a> / <a rel="license" href="https://creativecommons.org/publicdomain/zero/1.0/">cc</a>
Katram dzīvē bijušas situācijas, kuras labāk gribētos aizmirst uz visiem laikiem. Traumatiskas pieredzes, kas saistās gan ar traumatiskiem garīgiem pārdzīvojumiem, gan risku veselībai un dzīvībai. Taču evolūcijas gaitā bailes pierādījušas sevi kā lietderīgu rīku, kas brīdina mūs par potenciālām briesmām. Taču neirozinātnieki aizvien līdz galam nav izskaidrojuši pašus bioķīmiskos mehānismus, kas veicina baisu pieredžu iesēšanos prātā tik dziļi, ka reizēm atminamies ar draudīgo situāciju saistītās skaņas, smaržas un citas nianses.

Mūsu prāts iekārtots tā, lai labi iegaumētu lietas, kas mūs biedē. Tas ir mūsu interesēs, jo "vēlamies no šīm situācijām nākamreiz izvairīties. Ja neatceramies baisu vidi un draudīgas situācijas, kad ar tām atkal sastopamies, tad neizdzīvosim," izdevumam "Discover Magazine" skaidro Tuleina Universitātes (ASV) neirozinātnieks Džefrijs Taskers. No evolucionārā viedokļa baiļu funkcija ir skaidra, taču aizvien daudz ko pētīt par bioķīmiskajiem procesiem, kas palīdz nostiprināt atmiņas bailīgās situācijās.

Kā skaidro "Discover Magazine", smadzenes var salīdzināt ar sava veida milzīgu elektrisko ķēžu kopumu, kas vada, saņem un nosūta elektriskus impulsus. Dažādas aktīvās vielas regulē, kā neironi – mūsu smadzeņu šūnas – šos signālus izplata un nogādā uz atbilstošajām smadzeņu daļām. Neirotransmiteri ir bioloģiski aktīvas vielas, kas sintezējas neironā un izdalās sinapsē, un palīdz pārnest nervu impulsu no sinapses uz šūnu. Neiromodulatori savukārt ir neirona izdalītas vielas, kas var paaugstināt vai nomākt kāda cita neirona aktivitāti.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!