Kā tur īsti ir – kafija ir veselīga vai kaitīga? Pretrunīgos pētījumus skaidro eksperts  (5)

Nesen veiktā pētījumā atkal secināts, ka kafijas, pat saldinātas, dzeršanai var būt pozitīvs efekts uz veselību. Taču citi pētījumi, savukārt, ir ar neviennozīmīgiem secinājumiem. Kāpēc šāda svārstīšanās no vienas puses uz otru, gluži kā sienas pulksteņa svārsteklim? Gluži kā tase labas kafijas, arī atbilde uz šo jautājumu ir sarežģītām niansēm bagāta. Tomēr viss galu galā reducējas līdz zinātniskajai metodei un cilvēka dabai.

Visā pasaulē cilvēki ik dienu izdzer aptuveni divus miljardus kafijas tašu. Tas ir ļoti daudz, un daudzi no kafijas baudītājiem vēlas zināt, ko šis dzēriens ar mums dara, ja neskaita, ka dažiem tas palīdz pamosties.

Kā suga cilvēki bieži ir nepamatoti lieli optimisti. Mēs vēlamies, lai pasaule būtu labāka un bieži arī vienkāršāka nekā tā ir patiesībā. Mēs raugāmies uz savu rīta kafijas tasi caur rozā brillēm un vēlamies, lai šis dzēriens mums sagādātu ne tikai saulainu garastāvokli, bet arīdzan veselību.

Taču – vai tas šķiet ticami? Dzerot kafiju, mēs savā organismā uzņemam ļoti sarežģītu brūvējumu, kurā ir burtiski tūkstošiem ķīmisku savienojumu. Tostarp arī savienojums, kas evolucionēja ar mērķi atvairīt augēdājus no mielošanās ar kafijkokiem – kofeīns.

Mūsu rīta "starteris" nāk no auga toksīna. Iespējamie ieguvumi veselībai, dzerot kafiju, parasti tiek piedēvēti citiem šajā dzērienā esošajiem savienojumiem un molekulām. Bieži vien tie ir antioksidanti, tostarp polifenoli – savienojumu grupa, kas kafijā atrodama vērā ņemamā koncentrācijā. Taču tie, gluži kā citi antioksidanti, ir atrodami arī daudzos dārzeņos, augļos un ogās – brokoļos, mellenēs, piemēram, – turklāt lielākā koncentrācijā.

Mēs kafiju dzeram kofeīna, nevis antioksidantu dēļ. Tāpēc labākais, uz ko varam reāli cerēt – ka mēs sev nekaitējam, dzerot kafiju. Iespējams, mums paveicies, un kafija mūs nedzen kapā tik ātri kā citas lietas, ko nodarām savam organismam. Un es runāju par jums, virtuļi, mikroviļņu krāsnī pagatavotais popkorn un svētku cigāri!

Zinātnes dinamiskā daba, savukārt, ir tas, kas veicina šo nestabilo mīlas dēku ar kafiju – tā ir laba, tad atkal slikta. Zinātniekiem patīk pētīt kafiju gandrīz tikpat cītīgi, cik mums to patīk dzert. Kopumā ir apmēram trīsarpusi miljoni zinātnisku rakstu, kas veltīti kafijai (paldies par informāciju, "Google Scholar"). Pat tas, cik daudz tasīšu dienā vidēji iztukšojam, aizvien ir jautājums, par ko zinātnieki debatē.

Galvu reibinošā svārstīšanās viedokļos par to, vai kafija ir vai nav veselīga, ir fundamentās modernās zinātnes izaicinājums. Pētniecība ir nepārtraukts process, un mūsu izpratne par pasauli sev apkārt nemitīgi mainās, mums turpinot pētīt un mācīties. Mēs uzdodam jautājumus, apšaubām, izpētām un pieņemam lēmumus, balstoties uz šī brīža labākajām zināšanām. Šie lēmumi ir jāmaina, ja mūsu rīcībā nonāk jauna un labāka informācija.

1981. gadā viedokļrakstā izdevumā "The New York Times" tika apgalvots, ka mūsu rīta kafijas tase mūs pāragri iedzīs kapā. Autori nervozi berzēja rokas, atsakoties no kafijas un samierinoties ar pelēcīgo post-kafijas realitāti. Viņu pārliecības pamatā bija tobrīd nesen iznācis pētījums, kurā zinātnieki skaidri sasaistīja pat mērenu kafijas patēriņu ar izteiktu pāragras nāves riska pieaugumu.

Trīs gadus vēlāk šo pētījumu atspēkoja, turklāt daži atspēkotāji bija iepriekšējā pētījuma līdzautori. Izdevuma redaktori droši vien nu atkal bija redakcijā ar kafijas krūzēm rokā. Ja vispār kādreiz tās bija no rokām izlaiduši.

Sākotnējais pētījums bija kvalitatīvi veikts. Tajā bija vairāk nekā 1000 pētījuma dalībnieku – pacienti no aptuveni duča slimnīcu. Tā autori – pieci respektēti zinātnieki. Rezultāti bija skaidri un secinājumi šķita pamatoti. Taču pēc tam veiktā pētījumā šos rezultātus un secinājumus replicēt neizdevās. Pētnieki vēlāk neatrada nekādu korelāciju starp kafijas dzeršanu un pāragru nāvi. Kas nogāja greizi?

Viens no skaidrojumiem varētu būt pētnieku paļaušanās uz izplatītu statistiskās nozīmības mēru – p vērtību. To ieviesa kā metodi, lai labāk izprastu datus, taču bieži pētnieki pret p vērtību attiecas kā pret "sudraba lodi", kas nekļūdīgi norāda, vai rezultāti ir nozīmīgi.

Taču vienkārši nav tādas neapšaubāmi objektīvas, neatspēkojamas metodes, lai kvantificētu rezultāta nozīmību. Mēs varam ar zināmu pārliecību nonākt pie saprātīgiem secinājumiem, taču tas arī viss.

Secinājumi, kas izklausās pārāk labi, lai būtu patiesība, ir jāapšauba. Kā, piemēram, ideja par to, ka augu izcelsmes toksīna uzņemšana var paildzināt mūsu dzīvi. Vai, – ka tikai izdomātas "alu cilvēka" diētas ieturēšana mūs padarīs veselīgākus. Vai uzvešanās tā, it kā Covid-19 pandēmija sen būtu galā, kaut pierādījumi ik dienu liecina par pretējo, un pārliecība, ka šāda uzvedība arī patiešām palīdzētu pandēmiju aizgaiņāt. Vai uzskats, ka izteikti nepastāvīgo laikapstākļu un meteoroloģisko anomāliju ignorēšana vienkārši "atcels" klimata pārmaiņas.

Vajag likt lietā veselo saprātu, tas noder.

Vai kafija ir laba veselībai? Jā – tādā ziņā, ka tā var palīdzēt pamosties un uzlabot garastāvokli, vai, iespējams, pat būt tā motivācija, kas pamudina doties ārā un satikt draugus vietējā kafijotavā.
Vai kafijas dzeršana palīdzēs tev kļūt veselīgākam un dzīvot ilgāk? Visticamāk, nē. Protams, antioksidanti kafijā var palīdzēt mūsu organismam, taču ir daudz, daudz labāki veidi, kā tos uzņemt.
Tāpēc – mosties ar tasi stipras kafijas, taču veselību uzlabo ar sabalansētu un dažādotu uzturu.

--

Šis raksts ir pārpublicēts no "The Conversation" saskaņā ar "Creative Commons" licenci un autora atļauju. Visu rakstu oriģinālvalodā var lasīt vietnē "The Conversation".

Raksta autors ir ķīmijas un bioķīmijas profesors Tomass Merits (Thomas Merritt, Laurentinian University).