Paranoja un vēlme būt unikāliem – kāpēc sazvērestību teorijas piesaista narcisus

Jaunajā darbā analizēti iepriekš veikti pētījumi par šo tēmu, un izkristalizējušās četras pozīcijas – paranoiskas domas, lētticība vai naivums, vēlme dominēt un vēlme justies unikālam, īpašam.

"Science Alert" īsi izklāsta, kā šie psiholoģiskie procesi varētu veicināt noticēšanu sazvērestību teorijām. Piemēram, paranoiskas domas – narcisi mēdz uzskatīt, ka citi cilvēki burtiski ik mirkli par to vien domā, kā viņiem ieriebt vai kaitēt. Līdzīgs mehānisms tiek ekspluatēts sazvērestības teorijās, kur parasti tiek vainota kāda slepena, ietekmīga cilvēku grupa, kas to vien dara, kā mēģina pakļaut citus vai sagandēt dzīvi "parastajam cilvēkam".

Tāpat narcisiem ir vēlme dominēt un kontrolēt. Arī ticība sazvērestību teorijām var radīt sajūtu, ka tu kontrolē situāciju, kas šajā gadījumā izpaužas kā vainas novelšana uz kādu citu grupu, kāda padarīšana par grēkāzi. Nesen publikācijā par to, vai tiešām ticība sazvērestību teorijām ir pieaugusi, pētnieks Mārtiņš Priedols "Campus" skaidroja šo vēlmi "novelt vainu": "Ņemot vērā, ka cilvēka prāts nevar visu informāciju viegli apstrādāt – tam vajag daudz laika un enerģijas –, nereti vienkāršas atbildes uz ļoti sarežģītiem jautājumiem mūs uzrunā. Citi izplata specifisku dezinformāciju, kas ir ar konkrētu mērķi radīt kaitējumu, citi to izplata nejauši. Kaut ko interpretē pa savam, kaut kam meklē izskaidrojumu. Piemēram, meklējot izskaidrojumu inflācijai, globāli cilvēki visvairāk nu varētu vainot Putinu. Latvijas kontekstā vainīga ir valdība. Ekonomisti saka, ka vainīga ir nesakritība starp piedāvājumu un pieprasījumu. Patiesība droši vien ir, ka viss ir kaut kā saistīts. Nav viegli nodefinēt, kas ir pats galvenais cēlonis. Tajā pašā laikā daudz vieglāk ir rast vienpusēju izskaidrojumu. Jo vieglāk ir atrast vainīgo, jo vieglāk saprast pašam, ka es ne pie kā neesmu vainīgs."

Trešais no procesiem, kas identificēts jaunajā pētījumā, ir narcisu vēlme izcelties un būt unikāliem. Arī ticība sazvērestību teorijām sniedz šādu unikalitātes sajūtu, proti, ka visa pasaule ir apmuļķota un "ar klapēm uz acīm", bet tikai tev un nelielai cilvēku kopai ir zināma īstā patiesība.

Visbeidzot publikācijā minēts, ka narcisi nereti mēdz būt arī samērā lētticīgi un retāk rūpīgi pārdomā kādus procesus. Piemēram, narcisam, kas vienkārši vēlas piesaistīt sev uzmanību, retāk būs svarīgi, vai tas panākts ar patiesu informāciju vai meliem. Kamēr vien kāds apgalvojums pievērš citu cilvēku uzmanību, nav tik būtiski, vai tā ir patiesība.

Pētnieki norāda, ka šai informācijai var būt arī sabiedriski svarīga nozīme. Dati liecina, ka narcisisms caurmērā ir izteiktāks politiķu vidū, ja salīdzina ar kopējo populāciju. Šajā gadījumā paļaušanās uz sazvērestību teorijām jau var nozīmēt plašākas negatīvas sekas, ja tām notic kāds, kam ir teikšana lēmumu pieņemšanā.

Visu pētījumu iespējams lasīt, klikšķinot šeit.