Viens cilvēka gads ir ne vairāk un ne mazāk kā septiņi suņa gadi. Tā šķiet vienkārša un ērta formula, un ir dzirdēta tik daudz reižu, ka šķiet pašsaprotama un vispārpieņemta patiesība. Taču ne viss, kas tiek atkārtots gana bieži, automātiski arī ir taisnība. Patiesībā reizēm kādu apgalvojumu esam pieņēmuši kā patiesību tikai un vienīgi tāpēc, ka to esam dzirdējuši atkal, atkal un atkal. Šādu šķietamu "faktu" saraksts ir garš – zelta zivtiņu trīs sekunžu atmiņa vai tas, ka sikspārņi ir akli. Par to, vai kaķi vienmēr krīt uz kājām un vai vēršus tiešām kaitina sarkana krāsa, "Campus" jau reiz rakstīja. Taču šoreiz nedaudz vairāk par pieciem mītiem, kas saistīti ar dzīvnieku dzīvi un nāvi.
Viens cilvēka gads ≠ septiņi suņa gadi
Ja šī vienkāršā formula tiešām būtu precīza, tad cilvēki būtu seksuāli aktīvi jau septiņu gadu vecumā un reizēm nodzīvotu līdz pat 150 gadiem.
Protams, cilvēka labāko draugu mūžs tiešām ir vairākas reizes īsāks par mūsējo (diemžēl), bet šis nav tas gadījums, kad darbojas viena vienkārša formula, kas der visām suņu sugām. Kaut bieži to dzirdam pieminot sarunās. "Cik viņš vecs?" – "Viņam ir desmit gadi." – "O! Tad jau 70 cilvēku gados!"
Patiesībā jāņem vērā gan šķirne, gan suņu izmērs, kā arī tas, ka suņu fiziskās attīstības temps nav gluži tāds pats kā mūsu. Suņi savu seksuālo briedumu sasniedz caurmērā jau pirmā gada laikā (augumā mazākām šķirnēm tas mēdz notikt ātrāk nekā lielākām), jo suņi pirmajos divos savas dzīves gados noveco ātrāk nekā cilvēki. Proti – dzīves sākumā tie noveco straujāk, bet, gadiem ejot, novecošanas temps krītas.
Kaut arī ne pilnīga, taču jau niansētāka formula suņa vecuma aprēķināšanai "cilvēka gados" tapusi pirms trim gadiem, sadarbojoties Kalifornijas Universitātes un Pitsburgas Universitātes pētniekiem.
Lūk, kāda tā ir:
16 * ln(suņa vecums gados) + 31. Jāņem vērā, ka formula ir derīga aprēķiniem tikai tad, ja suns ir sasniedzis vismaz gada vecumu. Proti, iekavās jābūt skaitlim, kas nav mazāks par 1.
Lai vieglāk aprēķinātu naturālo logaritmu (ln) sava suņa vecumam, vari izmantot kādu no tīmeklī pieejamajiem kalkulatoriem, piemēram, šo te.
Tātad suņa vecumu cilvēka gados iegūsim, ja ar 16 pareizināsim suņa vecuma naturālo logaritmu un rezultātam pieskaitīsim 31. Piemēram, gadu vecs suns cilvēka gados būs aptuveni 32 gadus vecs, piecus gadus vecs suns aptuveni 57 gadus vecs, bet 10 gadus vecs suns – 68 gadus vecs cilvēka gados.
Lemingi netaisa masu pašnāvības
Pie mums šis teiciens nav tik izplatīts, bet angliski runājošajās valstīs salīdzinājums "kā lemingi" nereti tiek lietots, lai raksturotu cilvēku pūli, kas rīkojas vienprātīgi un bez apdomas, vienkārši sekojot cits cita rīcībai. Piemēram, ja neapdomīgi investējot kādā kompānijā, kas pēkšņi kļuvusi apspriesta kādā tīmekļa forumā, tikai tāpēc, ka "citi tā dara". Vai balsojot par kādu partiju tikai tāpēc, ka citi paziņas par to balsos.
Izrādās, šis teiciens ir cēlies no pieņēmuma, ka lemingi, sekojot cits citam, it kā regulāri mēdz mesties lejā no kraujas un faktiski izdarīt pašnāvību. Tikai tāpēc, ka skrēja līdzi priekšā esošajam lemingam. Latviski analogs šim teicienam varētu būt reizēm dzirdētais retoriskais jautājums: "Ja citi lēks akā, tu arī lēksi?"
Vai tiešām lemingiem – nelieliem un visai piemīligiem kāmju dzimtas grauzējiem – nemaz nav pašsaglabāšanās instinkta? Protams, ir – tie netaisa masu pašnāvības. Taču no kurienes šis mīts?
Izrādās, šim pieņēmumam "kājas aug" visai senā pagātnē, un grūti atrast konkrētu aizsācēju, taču mūsdienās to popularizēt palīdzēja 50. gados uzņemtā "Disney" filmā "White Wilderness", kas turklāt saņēma "oskaru".
Aina, kur mazie zvēriņi viens pēc otra no klints metas saltos ūdeņos, ir pilnībā inscenēta. Tā ir filmēta Kanādā vietā, kur lemingi nedzīvo. Tos šeit importēja, kā arī izmantoja dažādus filmēšanas trikus, lai radītu iespaidu, ka daži desmiti lemingu patiesībā ir milzīga migrējošu lemingu masa, kas aiz neapdomības akli metas lejup no klints, sekojot cits citam. Tos no klints faktiski nodzina lejā, un par šo gadījumu izvērstu faktu pārbaudes rakstu publicējusi vietne "Snopes.com".
Ziloņi nedodas nomirt uz speciālām "kapsētām"
Pieņēmums, ka ziloņiem ir savas kapsētas, kur vecākie bara dzīvnieki paši labprātīgi dodas nomirt, sasnieguši noteiktu vecumu, ir popularizēts vairākās filmās – gan par Tarzānu, gan animācijas filmā "Karalis Lauva", kur ziloņu kapsētā attapās Simba ar savu draudzeni Natu.
Taču līdz šim nav neviena drošticama pierādījuma tam, ka vecie ziloņi dodas uz kādu īpašu vietu pavadīt sava mūža pēdējās dienas. Toties ir vairākas versijas, kā šis pieņēmums varētu būt radies.
Viena no tām – jā, vietumis ir atrasti vairāku ziloņu skeleti netālu viens no otra. Reizēm, iespējams, tuvumā manīti arī dzīvi ziloņi. Taču tas vēl neļauj secināt, ka dzīvnieki tur devušies nomirt apzināti.
Otrs izskaidrojums – masu izmiršana kādā barā, piemēram, slimības dēļ. Vai arī ziloņu bara noslaktēšana, ko paveikuši malumednieki ziloņkaula dēļ.
Trešā versija ir masveida izmiršana ilgstošos sausuma un pārtikas trūkuma periodos. Novārgušie dzīvnieki centīsies turēties kopā, meklējot pārtiku, un attiecīgi neveiksmes gadījumā daļa no bara arī nomirs netālu cits no cita.
Tomēr vēlreiz – šobrīd nav zinātniski akceptētu pierādījumu, ka ziloņi speciāli dotos nomirt uz konkrētām vietām.
Uz pusēm pārcirsta slieka nekļūst par divām sliekām
Tik tiešām ir tārpi, kas spēj diezgan viegli reģenerēties, taču ne sliekas. Dzirdēts, ka uz pusēm pārcirsta slieka vienkārši turpinās dzīvi kā divas sliekas, taču tā gluži nav.
Sliekas ir posmtārpi, un slieku ģintī (Lumbricus) ietilpst apmēram 1800 dažādu sugu. Tām ir noteikta galvas un astes daļa. Galvas daļa vienmēr būs izvietota tuvāk paresninātajai daļai, kas mēdz būt arī nedaudz gaišākā krāsā nekā pārējais tārps – latīniski to sauc par clitellum.
Ja pārrāvuma vieta ir aiz šīs daļas, sliekas galvas daļa reizēm var izdzīvot, ja nav bojāti svarīgi orgāni, un reģenerēt astes daļu. Taču astes daļa jaunu galvu neizaudzēs, bet gan ies bojā. Sadalot slieku divās daļās, nekādi netiksim pie divām sliekām. Labākajā gadījumā paliks tā pati viena.
Mušas nedzīvo tikai vienu dienu
Ja tevi moka sirdsapziņas pārmetumi par nosistu mušu, bet tu mierini sevi ar domu, ka "tā jau tik un tā dzīvo vienu dienu", tad mums ir sliktas ziņas. Parastā istabas muša optimālos apstākļos dzīvo pat mēnesi.
Istabas mušas dzīves cikls ir šāds – no olas pēc dienas izšķiļas kāpurs, kas apmēram nedēļu barojas. Pēc tam tas nolien vēsā, sausā vietā, kur iekūņojas. Kūniņā notiek transformācija no kāpura par pieaugušu kukaini. Un pieaugusi istabas muša dzīvo no divām nedēļām līdz pat vienam mēnesim, neskaitot kāpura un kūniņas attīstības posmus.
Tāpēc mušas mūžs nemaz nav tik īss, kā dažreiz uzskatīts.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
