Skorpionu aizcietējumi un bagātnieku veiksmes faktors – par ko šogad pasniegti 'joku nobeli'

Izdzīvo stiprākais. Vai veiklākais, vai gudrākais, vai tas, kurš spēj vislabāk noslēpties vai aizbēgt. Izdzīvošanas taktikas, kādas evolūcijas laikā attīstījušās dažādām dzīvnieku sugām, nudien ir apbrīnojamas. Viena no tām ir autotomija – tā ir spēja nomest konkrētas ķermeņa daļas aizsargāšanās nolūkā. Daži kukaiņi un zirnekļi šādi var "atkabināt" kājas. Ķirzakas – asti. Arī dažu sugu skorpioni, lai izrautos no kāda plēsēja tvēriena, spēj un ir gatavi upurēt savu asti ar visu dzeloni. Sekas gan ir ļoti, ļoti nepatīkamas, jo līdz ar asti nebūtībā aiziet arī daļa nervu sistēmas un gremošanas sistēmas, kā rezultātā šie skorpioni zaudē spēju nokārtot dabiskās vajadzības. Diemžēl izbēgšana no nāves plēsēja žokļos tiem skorpioniem, kas nometuši asti, nozīmē vien mokpilnu nāvi pēc mēnešiem ilga aizcietējuma burtiskā nozīmē.

Pētnieki Solimarija Garsija-Hernandesa un Glauko Mačado lūkoja noskaidrot, kā tad astes zaudēšana ietekmē skorpionu dzīves kvalitāti līdz nāves brīdim un – vai tas vispār ir spējīgs radīt pēcnācējus un vismaz šādi turpināt savu dzimtu. Sākotnējā hipotēze bija, ka skorpioni pēc astes nomešanas būtu pat izveicīgāki par pārējiem tāpēc, ka to ķermeņa masa sarukusi par ceturtdaļu. Tomēr, laikam ejot un skorpionam, nespējot izvadīt no organisma uzņemto pārtiku, kļūstot smagākam, skriešanas ātrums varētu samazināties. Eksperimenti ar 154 skorpioniem gan apliecināja, ka skriešanas ātrums pēc astes nomešanas faktiski nemainās ne uz labo, ne slikto pusi. Turklāt tēviņi aizvien bija spējīgi meklēt partneri un vairoties, līdz tos piemeklēja nenovēršamā nāve no aizcietējuma.

Par šo skorpionu dzīves un nāves nianšu izzināšanu Garsija-Hernandesa un Mačado saņēma "Ig Nobel" prēmiju bioloģijā.

Onkoloģisku saslimšanu ārstēšana ar ķīmijterapiju vai staru terapiju bieži nozīmē arī ļoti nepatīkamas blaknes. Viena no tādām ir mukozīts – vaigu gļotādas vai aukslēju gļotādas iekaisums. Iekaisums var attīstīties līdz sāpīgām čūlām, kas ierobežo pacienta spēju ēst un dzert. Lai šo blakni preventīvi novērstu, ķīmijterapijas cikla laikā mēdz lietot aukstuma kompreses vai burtiski sūkāt ledus gabaliņus. Tā nav nekāda gardā un patīkamā nodarbe jau tā nomocītam pacientam, tāpēc pētnieku grupa no Varšavas Universitātes lūkoja noskaidrot, vai ledus aizvietošana ar saldējumu arī sniedz pozitīvu preventīvu efektu.

Un te ir labas ziņas – pētījumā, kurā iesaistīti 74 cilvēki (vidējais vecums pacientiem bija 58 gadi), noskaidrots, ka arī saldējuma ēšanai ir pozitīvs efekts. Nepilniem 29% no pacientiem, kas terapijas laikā veldzējās ar saldējumu, attīstījās mukozīts iepretim 60% no tiem pacientiem, kas saldējumu neēda. Tādējādi saldējums, kā norāda Varšavas Universitātes pētnieki, var kalpot kā labs preventīvs līdzeklis pret mukozītu. Un tas ir daudz garšīgāks par vienkārši ledu.

Biologs Franks Fišs jau 1994. gadā nodarbojās ar pētījumiem, kā dzīvnieku pārvietošanās noteiktās formācijās – baros, rindās, kāšos utt. – var palīdzēt taupīt enerģiju. Ir daudz hipotētisku modeļu, taču allaž var papildināt empīrisko datu krājumu. Neviens kāsis vai bars nav identisks un vienāds – jo vairāk datu, jo niansētākas zināšanas.

Katrs droši vien redzējis pīlēnus, kas piemīlīgi un paklausīgi peld rindiņā aiz pīļu mātes. Izrādās, arī šis ir veids, kā taupīt enerģiju, ko tolaik Fišs arī noskaidroja, eksperimentējot ar 12 atsevišķām pīlēnu grupām, kuras apmācīja sekot pīļu mātes imitācijai slēgtā kanālā. Fišs noskaidroja, ka peldēšana kārtīgā rindā tiešām palīdz samazināt pūles, kas jāpieliek tikšanai uz priekšu.

2021. gadā Fiša darbu turpināja fiziķi no Skotijas un Ķīnas, izpētot šo procesu no šķidrumu dinamikas aspekta un aprēķinot, kā tieši šāda formācija palīdz samazināt patērējamo enerģiju, peldot ūdenī. Par to piešķirts "alternatīvais nobels" fizikā.

Alesandro Plučino ar kolēģiem mēģinājis matemātiski izskaidrot, kāpēc dzīvē daudz sasniedz un turībā mēdz iedzīvoties ne paši talantīgākie, bet tieši veiksmīgākie cilvēki.

Bieži uzskatīts, ka talants, inteliģence un zināšanas, neatlaidība un smags darbs neizbēgami tiks atalgots ar saldiem jo saldiem augļiem. Nereti cilvēki, kas dzīvē tālu tikuši un daudz sasnieguši, tādējādi tiek idealizēti – tie noteikti ir darījuši vairāk par visiem pārējiem un par to atalgojami arī ar dažādiem goda tituliem un papildu iespējām. Tomēr Plučino ar kolēģiem domā, ka bieži šajā formulā tiek ignorēts viens no faktoriem – veiksme.

Pētnieki norāda, ka vairums kvalitāšu un īpašību, kas saistītas ar lieliem sasniegumiem, iekļaujas normālsadalījumā. Vidējais IQ, piemēram, ir 100, taču nevienam pasaulē protams, nav intelekta koeficients 1000 vai 10 000 šajā pašā skalā. "Tas pats attiecas uz nostrādātajām stundām," skaidro autori. "Kāds strādā vairāk par vidējo, kāds mazāk, bet neviens nestrādā miljards reižu vairāk par pārējiem." Savukārt turība gan nav sadalīta tik vienmērīgi – pasaulē ir daudz jo daudz nabadzīgu cilvēku, bet vien neliela saujiņa bagātnieku. Tāpēc autori spriež – turības formulā ir kāds cits būtisks elements. Viņuprāt – tā ir vienkārši nejaušības un veiksme, nevis ārkārtējs talants vai prāta spējas. Bieži vien ļoti talantīgus un gudrus cilvēkus dzīvē apsteidz kāds, kam šīs kvalitātes ir mazāk izteiktas, jo vienkārši paveicās. Ar talantu un smagu darbu vien var nepietikt, ja neesi arī gana veiksmīgs, secina "joku nobela" saņēmēji ekonomikā.

Ar visām nominācijām var iepazīties, klikšķinot šeit.