Rudens
Netrūkst pētījumu, kuros secināts – pastāv korelācija starp pastaigām dabā un mūsu labsajūtu, gan fizisko, gan garīgo. Taču līdz šim visai maz eksperimentāli noteikts, vai tā ir tikai saistība, kur būtisku lomu spēlē arī citi faktori, vai tomēr ir arī tieša cēloņsakarība. Nu arī uz šo rasta vismaz daļēja atbilde. Tā gan nepārsteidz.

Lielāko daļu cilvēces vēstures mēs tomēr esam bijuši tuvāk dabai. Pilsētvide nāk ar daudz jauniem apstākļiem – trokšņi, intensīva cilvēku plūsma, satiksme, steiga. Pētījumos konstatēta saistība starp dzīvi pilsētvidē un tādām garīgās veselības ķibelēm kā palielināts trauksmes risks, depresija vai pat šizofrēnija. Savukārt pastaigas dabā nereti saistītas ar dažādiem ieguvumiem veselībai – zemāku asinsspiedienu, samazinātu trauksmes līmeni, labāku garastāvokli un koncentrēšanās spējām, uzlabotu miegu un atmiņu. Taču korelācija vēl nenozīmē cēloņsakarību – tam vajag eksperimentālu pētījuma dizainu.

Viens no pavedieniem ir saistīts ar amigdalu jeb mandeļveida kodolu – tas ir apgabals galvas smadzeņu deniņu daļā un piedalās atmiņas darbībā un tādos procesos kā lēmumu pieņemšana un emociju veidošana, tostarp baiļu, agresijas, trauksmes. Līdzšinējā izpēte liecina, ka stresa situācijās lauciniekiem amigdala ir mazāk aktīva nekā cilvēkiem, kas mīt pilsētās.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!