Gēns, kas paglāba no melnās nāves, mūsdienās var atspēlēties negatīvi

Pētnieki izanalizēja vairāk nekā pustūkstoti senu DNS paraugu, kas iegūti no apbedījumiem Londonā (vairāk nekā 300 paraugi) un piecās atsevišķās apbedījumu vietās Dānijā (198 paraugi). Paraugi iedalāmi trīs grupās – tie, kas dzīvojuši un miruši pirms pandēmijas, tie, kas miruši mēra laikā, un tie, kas dzīvojuši un miruši laika posmā no 10 līdz 100 gadiem pēc pandēmijas beigām.

"Mēs esam pagātnes pandēmijās izdzīvojušo pēcteči, tāpēc izprast evolucionāros mehānismus, kas palīdzēja mūsu senčiem izdzīvot, ir būtiski ne tikai no zinātniskā skatpunkta. Tas var mums sniegt arī informāciju par ģenētiskiem priekšnosacījumiem, kas padara mūs vairāk vai mazāk uzņēmīgus pret slimībām šodien," raidorganizācijai CNN skaidroja pētījuma līdzautors Luiss Bareiro, Čikāgas Universitātes ģenētiskās medicīnas profesors.

DNS paraugi ņemti no dentīna zobu saknēs. Pētnieki uzreiz arī pārbaudīja, vai paraugos nav mēri izraisošās baktērijas Yersinia pestis paliekas. Visa paraugu iegūšana un analīze ilgusi aptuveni septiņus gadus, zinātniekiem cilvēku genomā meklējot specifiskas pazīmes, kas varētu liecināt par organisma pielāgošanos veiksmīgākai cīņai pret mēri.

"Tas bija ļoti ilgs process, bet beigās tikām pie genoma sekvencēm tiem cilvēkiem, kas dzīvoja un mira pirms mēra, tiem, kas mira mēra laikā un tiem, kas mira pēc mēra. Tad varam uzdot jautājumu – vai vienas populācijas genoms atšķiras no otras populācijas genoma," CNN skaidroja Makmāstera Universitātes antropologs Hendriks Poinars.

^{Foto: Dominik Göldner, BGAEU, Berlin}

Komandas uzmanību pievērsa gēns ERAP 2 – tam bija izteikta korelācija ar mēri. Pirms melnās nāves noteikts gēna ERAP 2 variants bija 40% no Londonas paraugu kopas. Pēc pandēmijas šis īpatsvars bija pieaudzis līdz 50%. Dānijas paraugu kopā atšķirība bija daudz lielāka – 45% pirms mēra un 70% pēc.

Nav zināms, cik lielā mērā un kā tieši šis konkrētais gēna variants palīdzēja izsargātis no mēra, taču laboratoriskos eksperimentos šūnu kultūrās novērots, ka ERAP 2 klātbūtne veicināja atšķirīgu makrofāgu reakciju uz Yersinia pestis baktērijām – šķiet, šo cilvēku makrofāgi daudz labāk tika galā ar mēra izraisītāju.

"Cilvēki, kas izdzīvoja melnā mēra pandēmijā, par to samaksāja zināmu cenu – tiem bija tik aktīva imūnsistēma, kas var sākt darboties pret mūsu pašu organismu," bilst Bareiro. Vai arī Covid-19 pandēmija var viest līdzīgas izmaiņas cilvēku ģenētikā? Bareiro ar kolēģiem uzskata, ka tas ir maz ticams – Covid-19 pārsvarā nogalina tos cilvēkus, kuriem reproduktīvais vecums jau ir pagājis, tāpēc ir mazāka varbūtība, ka gēni, kas veicina sekmīgāku cīņu ar Covid-19, ar lielāku īpatsvaru tiks nodoti tālāk nākamajām paaudzēm.