Kāpēc biroja darbi ir tik šausmīgi nogurdinoši – skaidro neirobiologi

Tuvojoties darba dienas izskaņai, arī svarīgus darba pienākumus paveikt kļūst arvien nogurdinošāk. Vēl sliktāk ir, dodoties prom no biroja, pa ceļam "saskrieties" ar kādu kolēģi, kurš lūdz vēl uzkavēties uz "īsu sarunu" par kādu pienākumu. Šķiet arī pašsaprotami, ka cilvēki nogurdinošas dienas beigās ar lielāku varbūtību pieņems impulsīvus un nepārdomātus lēmumus, taču kaut kā galā ir jātiek.

Nesen veiktā pētījumā skenēta cilvēku smadzeņu aktivitāte darba dienas laikā. Secināts, ka uzdevumi, kas prasa lielu koncentrēšanos un uzmanību, var novest pie potenciāli kaitīgas glutamāta koncentrācijas smadzenēs. Glutamāti ir glutamīnskābes sāļi, bet glutamīnskābe ir neiromediators, proti, pārnes signālus starp nervu šūnām. Lielā daudzumā glutamāts var izmainīt laterālās prefrontālās garozas (lPFC) darbību – tā ir smadzeņu daļa, kas tostarp atbild par plānošanu un lēmumu pieņemšanu.

Zinātne atkal un atkal pierādījusi, ka mentālajam nogurumam ir ietekme uz veiktspēju. Ir daudz pētījumu, kuros secināts, ka tiesas lēmumi var būt atkarīgi no tā, cik noguris ir tiesnesis. Piemēram, pēc garas darba dienas tiesā tiesneši ar lielāku varbūtību noraidīs lūgums ieslodzīto atbrīvot pirms noteiktā termiņa izciešanas (to uzskata par mazāk riskantu izvēli). Tāpat pētījumi rāda, ka mediķi nogurdinošas dienas beigās ar lielāku varbūtību izrakstīs pacientam nevajadzīgas antibiotikas.

Jaunajā pētījumā, ko veikuši Parīzes Smadzeņu institūta zinātnieki, aplūkots, vai tādas kognitīvās funkcijas kā koncentrēšanās, atmiņas izmantošana, vairāku uzdevumu paralēla veikšana un uzdevumu risināšana var izraisīt nogurumu laterālajā prefrontālajā garozā, kas attiecīgi var ietekmēt mūsu pieņemtos lēmumus.

Smadzenes ir ķermeņa komandcentrs – tās regulē asinsriti, elpošanu, motorās funkcijas un nervu sistēmu. Smadzenes koordinē visus šos procesus, patērējot ļoti daudz enerģijas. Nervu šūnas, lai iegūtu enerģiju, noārda barības vielas. Šajā vielmaiņas procesā rodas blakusprodukti – metabolīti. Arī glutamāts ir viens no metabolītiem. No liekajiem blakusproduktiem mūsu smadzenes atbrīvojas miega laikā.

Jaunā pētījuma autori vēlējās noskaidrot, vai ilgstoši un kognitīvi "smagi" uzdevumi var novest pie tā, ka smadzenēm aptrūkstas vajadzīgās barības vielas enerģijas ražošanai. Tāpat arī pētnieki lūkoja uzzināt, vai uzdevumi, kur ilgstoši jākoncentrējas, var novest pie lielākas kaitīgo substanču koncentrācijas tieši laterālajā prefrontālajā garozā salīdzinājumā ar citām smadzeņu daļām. Šajā pētījumā zinātnieki salīdzināja lPCF ar to smadzeņu daļu, kas atbild par vizuālās informācijas apstrādi.

Lai pārbaudītu hipotēzi, zinātnieki sašķiroja 40 pētījuma dalībniekus divās grupās. Abu grupu dalībnieki sešarpusi stundas pavadīja birojā pie datora. Vienas grupas pārtsāvjiem bija jāveic sarežģīti uzdevumi, kas prasīja nemitīgu koncentrēšanos un cītīgu atmiņas izmantošanu. Piemēram, ekrānā ik pēc 1,6 sekundēm attēloja burtus, un dalībniekiem tie bija jāsašķiro patskaņos un līdzskaņos, pēc krāsas vai lielajos un mazajos burtos. Otrā grupa veica līdzīgus, bet vienkāršākus uzdevumus. Abām grupām pareizo atbilžu īpatsvars bija ap 80%.

Pēc "darba dienas" abu grupu dalībniekiem bija jāpilda aptaujas, kur jāpieņem dažādi lēmumi. Piemēram, cik daudz pūļu pielikt, braucot ar velosipēdu (braukt ātrāk vai lēnāk). Jāizvēlas, vai veikt kāda uzdevuma vieglāko vai grūtāko versiju un jāpārbauda arī pacietība – jāizvēlas, vai saņemt nelielu atlīdzību uzreiz vai pagaidīt un saņemt lielāku atlīdzību vēlāk. Atlīdzība variēja no 10 centiem līdz 50 eiro. Desmit centus varēja saņemt uzreiz, bet 50 eiro – ar bankas pārskaitījumu pēc gada.

Autori secināja, ka grūto uzdevumu grupa ar paaugstinātu metabolītu koncentrāciju laterālajā prefrontālajā garozā aptaujā izvēlējās tos variantus, kas prasīja mazāk pūļu. Šo dalībnieku acu zīlītes arī bija vairāk sašaurinātas (paplašinātas zīlītes var liecināt par lielāku uzbudinājumu), bet lēmumi tika pieņemti ātrāk – tas vedina domāt, ka šo eksperimenta daļu konkrētās grupas dalībnieki neuztvēra kā kognitīvā ziņā ļoti prasīgu.

Šis pētījums raisa jautājumus, vai pašlaik darba dienas struktūra ir optimāla. Ņemot vērā rezultātus, kognitīvi prasīgus uzdevumus nevajadzētu atlikt uz darba dienas otro pusi, ņemot vērā, ka veiktspēja tad ir samazināta. Dažu profesiju pārstāvjiem, iespējams, derētu pārplānot savu darba dienu.

^{Foto: Florian Schmetz / cc}

Gaisa satiksmes kontrolieri maiņas laikā pienākumus veic divas stundas no vietas, bet pēc tam nepieciešams pusstundu ilgs pārtraukums. Taču arī autobusa šoferi, mediķi, piloti tikai iegūtu no ieplānotiem, obligātiem pārtraukumiem darba dienas laikā.

Mūsu smadzenēs ir daudz apgabalu, kas ir aktīvi katrs savu uzdevumu laikā – vai tā būtu runāšana, klausīšanās vai plānošana. Ne visu mūsu lēmumu pieņemšanas procesu var izskaidrot ar Parīzē veiktā pētījuma atklājumiem. Piemēram, 2006. gadā ASV veikts pētījums liecināja, ka jaunu informāciju vislabāk apstrādājam tad, kad jūtamies izsalkuši, taču vienlaikus izsalkums negatīvi ietekmē spēju šo informāciju uzglabāt atmiņā. Sāta sajūta savukārt signalizē, ka smadzenēm ir pieejamas uzturvielas, lai nodrošinātu jaunus neironu savienojumus un uzglabātu informāciju ilgtermiņa atmiņā.

Lēmumi, kas skar kādu trešo personu, kā jau minētā tiesu prakse, labāk pieņemami tad, kad lēmuma pieņēmējs nejūt izsalkumu. Vienlaikus uzdevumi, kas prasa smalku motoro funkciju kontroli, piemēram, ķirurgam operējot pacientu, labāk veicami, kad nav izteiktas sāta sajūtas. Šajā brīdī varam objektīvāk novērtēt situāciju, taču vienlaikus pēc labas maltītes organismam nepieciešama atpūta, lai ēdienu pārstrādātu. Tāpēc smalkas un sarežģītas motorās funkcijas šajā brīdī nav vislabākajā līmenī.

Nākamreiz, kad nogurdinošas dienas beigās jāpieņem sarežģīti lēmumi, ņem vērā, ka slieksies uz vieglākiem risinājumiem, kas sola ātrāku, bet īstermiņa atalgojumu. Ja iespējams, labāk pirms svarīgiem lēmumiem tomēr izgulēties.

--

Šis raksts ir pārpublicēts no "The Conversation" saskaņā ar "Creative Commons" licenci un autoru atļauju. Visu rakstu oriģinālvalodā var lasīt vietnē "The Conversation".

Raksta autori ir Oksfordas Universitātes neirozinātnieks, profesors Zoltans Molnars (Zoltán Molnár) un Jeila Universitātes neirobioloģijas profesors Tamass Horvats (Tamass Horvath).