Pārdzīvot mājdzīvnieka nāvi var būt grūtāk nekā tuvinieka aiziešanu. Kāpēc tā?  (8)

Taču ir arī sarežģījumi. Dažas cilvēku grupas ar lielāku varbūtību izveidos ļoti ciešas un intīmas saiknes ar saviem mājdzīvniekiem. Tie ir vientuļi seniori, cilvēki, kuri piedzīvojuši nodevību un vīlušies citos cilvēkus, kā arī cilvēki, kuriem dzīvnieki vajadzīgi kā pavadoņi (piemēram, vājredzīgi cilvēki – red.).

Pētnieki arī noskaidrojuši, ka par ciešajām saiknēm ar pūkainajiem, spalvainajiem vai zvīņainajiem kompanjoniem ir jāmaksā skaudra cena – mēs ļoti pārdzīvojam mājdzīvnieku nāvi. Turklāt dažos aspektos šie pārdzīvojumi ir unikāla pieredze, kādu neizjūtam cilvēka nāves gadījumā.

Daudziem cilvēkiem mājdzīvnieka nāve būs vienīgā skumjā pieredze, kas saistīta ar eitanāziju. Vainas sajūta un šaubas par to, vai pieņemtais lēmums eitanazēt dzīvnieku bijis pareizs, var sērošanas periodu ļoti sarežģīt. Pētījumos secināts, ka ģimenēs šis jautājums – eitanāzija bija nepieciešama un pamatota vai nē – bieži ir lielu domstarpību avots.

Taču eitanāzija arī dod iespēju mums sagatavoties mīļdzīvnieka aiziešanai. Ir laiks atvadīties un izplānot pēdējos kopābūšanas mirkļus, kuros paust mīlestību, pieķeršanos un cieņu. Palutināt mīluli ar iecienītākajiem našķiem, pavadīt pēdējo nakti kopā.

Cilvēku attieksme pret dzīvnieku eitanāziju ir neviennozīmīga. Izraēlā veikts pētījums liecina – 83% respondentu ir pārliecināti, ka lēmums bijis pareizs. Respondenti uzskatīja, ka ar šo lēmumu nodrošinājuši savam kompanjonam cieņpilnu nāvi un novērsuši nevajadzīgas ciešanas.

Turpretī Kanādā veikts pētījums liecina, ka 16% respondentu pēc dzīvnieku eitanāzijas jutušies kā slepkavas. ASV pētījumā izgaismojies, cik daudz nianšu ir šādam lēmumam – 41% respondentu mocīja vainas sajūta, bet 4% pat pēc lēmuma iemidzināt dzīvnieku pārņēma pašnāvnieciskas domas. Gan konkrētās sabiedrības kultūras normas un uzskati, gan arī tas, cik cieša bijusi saikne ar dzīvnieku, gan cilvēka raksturs – šie visi faktori ietekmē cilvēka sajūtas pēc mājdzīvnieka iemidzināšanas.

Sēras pēc mājdzīvnieka zaudēšanas ir sociāli mazāk pieņemtas – sabiedrība tās līdz galam neatzīst vai pat ignorē. Tādējādi sērot par mājdzīvnieka aiziešanu vismaz publiski ir daudz grūtāk. Psihologi Roberts Nīmeiers un Džons Džordans uzskata, ka šīs "atņemtās sēras" reizēm ir cilvēku pašu lēmums. Daļa cilvēku sev liedz iespēju sērot, jo jūt par to kaunu. Un te ne vienmēr ir runa par spēju saglabāt "cietu seju" darba vidē vai krogā starp draugiem. Cilvēkus var pārņemt sajūta, ka sērošana par mājdzīvnieka nāvi kaut kādā veidā ir necieņa pret ģimenes locekļiem vai ģimeni kopumā.

To visu var pavadīt arī nesakrītība starp cilvēka izjustajām sērām par dzīvnieka nāvi un pārējo ekspektācijām par to, cik smags ir šis pārdzīvojums. Piemēram, cilvēki var tikt nosodīti, ja kavē darbu vai paņem atvaļinājumu tāpēc, lai emocionāli tiktu pāri mājdzīvnieka nāvei. Pētījumi liecina, ka tādēļ cilvēkiem ir grūti rast mierinājumu un dziedēt emocionālās rētas pēc ciešanām, ko sagādājusi mājdzīvnieka nāve.

Mūsu attiecības ar mājdzīvniekiem var būt tikpat nozīmīgas un svarīgas kā attiecības ar citiem cilvēkiem. Mājdzīvnieka zaudējums nav mazāk sāpīgs par tuva cilvēka zaudējumu, un mūsu pārdzīvojumi tam ir apliecinājums. Taču ir aspekti, kuros sērošana par mājdzīvnieka nāvi ir unikāla. Ja sabiedrība spēs pieņemt, ka arī mājdzīvnieka aiziešana ir ļoti smags zaudējums, tā iespējams mazināt arī cilvēku ciešanas.

--

Šis raksts ir pārpublicēts no "The Conversation" saskaņā ar "Creative Commons" licenci un autora atļauju. Visu rakstu oriģinālvalodā var lasīt vietnē "The Conversation".

Raksta autors ir Bātas Universitātes (University of Bath) lektors Sems Kars (Sam Carr).