Ko darīt, ja saņemtā dāvana nepatīk? 'Zinātne vai muļķības' svētku epizode

Kas vispār ir dāvana? Kāpēc mēs vispār dodam, ja labāk taču varētu lietas paturēt sev? Klāvs Sedlenieks atgādina, ka tas ir vien pēdējo dažu gadsimtu uzskats eiropiešu kultūrās, ka jebkādas apmaiņas rezultātā lielākam ieguvumam jābūt tai pusei, kas dāvanu saņem. "Droši vien lielākajā daļā cilvēces vēstures, kurā nedominēja tirgus attiecības, bet cilvēki savstarpēji apmainījās ar lietām, izmantojot dāvanas, ieguvējs īstenībā bija devējs, nevis saņēmējs."

Sociālantropologs gan mudina nošķirt dāvanu no došanas un dalīšanās: "Tas nav viens un tas pats. Šeit ļoti daudz šķēpu lauzts."

Taču runa ir tieši par dāvanām. Tas nenozīmē, ka nevar būt citas sfēras, kurās nav par katru saņemto lietu obligāti kaut kas jādod pretī.

Dāvanas lomas un uzdevumi var būt dažādi. To var uzskatīt kā piedāvājumu veidot attiecības, un reizēm tam var būt arī negatīvi aspekti. Sedlenieks min inuītu teicienu, ka suņus par suņiem padara ar pātagu, bet vergus par vergiem – ar dāvanām. "Tāpēc ir šī dīvainā sajūta, kad kāds tev dod dāvanu. Īpaši ja tā ir ļoti vērtīga. Saņemot vērtīgu dāvanu, kuru tu nekad nevarēsi atmaksāt, būtībā visu mūžu paliec parādā." Vai no dāvanas drīkst atteikties? Antropoloģijas klasiķis Marsels Moss ir teicis, ka dāvanas noraidīšana principā ir kara pieteikums, atgādina Sedlenieks. To var darīt, bet tas vienmēr būs saistīts ar problemātisku emocionālu reakciju, zināmām sankcijām.

Putniece papildina, ka no psihoterapeitu skatpunkta cilvēkam nav pienākums pieņemt dāvanu un nav pienākums kaut ko darīt, bet ar vienu nosacījumu. "Tad, ja es atsakos, man jāsaprot, kādas tam būs sekas. Vai un cik lielā mērā es spēju uzņemties atbildību par sekām, piemēram, ja dāvinātājs būs vīlies, aizvainots, dusmīgs."

Došanas un dāvināšanas process ir sarežģīts, un motivācijas – ļoti dažādas. Patiešām var būt arī tā, ka dāvinu tikai ar mērķi kaut ko dabūt pretī. Tas būs atkarīgs arī no cilvēka brieduma.

Ir pētījumi, kas vedina domāt – cilvēki ir tendēti dot un palīdzēt. Sedlenieks atgādina par 2006. gadā publicētu Tomasello un Varnekena darbu. Tajā iesaistīti mazi bērni vecumā no 18 mēnešiem. "Bērni tika nolikti situācijās, kur bija iespēja kādam palīdzēt. Piemēram, ienāk telpā cilvēks, kuram abas rokas ar kaut ko aizņemtas, iet pie skapja un nevar attaisīt durvis. Un pētnieki skatās, ko bērns darīs. Izrādās, ļoti daudz bērnu gāja un palīdzēja. Bija vairāki veidi, kā to pārbaudīt. Kas interesantākais – to viņi darīja bez speciāla pamudinājuma, vienkārši redzot situāciju. Kā bērniem deva atalgojumu, vēlme palīdzēt dīvainā kārtā samazinājās, jo viņi sāka strādāt tikai uz atalgojumu."

Vai tas liecina, ka pilnībā nesavtīga dāvana tomēr eksistē? Jautājām to Putniecei. "Es teikšu, ka eksistē. Pie ļoti daudziem nosacījumiem. Viennozīmīgi tikai tajos gadījumos, ja cilvēks pats ir atrisinājis ne tikai savus iekšējos konfliktus, bet arī atrisinājis savas finanšu un fiziskās vajadzības. Tikai tajā brīdī es atveru sev telpu domāt altruistiskā veidā par citiem."

Sedlenieks atgādina paša minēto nošķīrumu starp jēdzieniem. "Labāk būtu teikt – ir iespējams nesavtīgi dot. Dāvanas termins padara to visu problemātisku. Iedot var, bet ja pasakām, ka šī ir dāvana, tas uzreiz situāciju sarežģī."

Un ko darīt, ja ar dāvanu tuvam cilvēkam "netrāpi desmitniekā"? Vai arī nesaņem to, uz ko cerēji, un negribi dāvinātāju aizvainot ar nepietiekami izrādītu prieku? Ziemassvētki šajā ziņā ir īpatnēji. Iesaistās trešā puse – Ziemassvētku vecītis.

"Tā funkcija ir ļoti interesanta, jo it kā jau zinām, no kurienes dāvanas nāk, bet tās tiek iedotas ar Ziemassvētku vecīša palīdzību," bilst Sedlenieks, un Putniece piebilst, ka Ziemassvētku vecīša tēls palīdz pārlikt atbildību. Došanas un ņemšanas attiecības pārliekot uz trešās puses pleciem, varam pietuvoties brīvai dāvanai.

"Es ticu Ziemassvētku vecītim. Iekšējais bērns ir katrā no mums, un tā ir viena būtiska detaļa dāvanu došanas un saņemšanas procesā. Tomēr tik un tā Ziemassvētku vecīša funkcija ir pārlikt atbildību par neveiklām situācijām. Taču arī šajā situācijā, ja es kaprīzi atteikšos no dāvanas, es kaut kādā ziņā otru cilvēku tomēr sāpināšu un aizskaršu. Vienmēr svarīgi atbildēt, kāds ir šīs rīcības mērķis, kāda ir mana patiesā motivācija," Putniece atgādina, ka Ziemassvētku vecīša "bufera" funkcija tomēr ir jāizmanto atbildīgi.

Visu sarunu par dāvināšanas niansēm un to, vai eksistē patiess altruisms, vari klausīties podkāstā "Zinātne vai muļķības", kas pieejams "Spotify", "Apple Podcasts" un "Podbean" platformās.

--

Projektu līdzfinansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par podkāsta un rakstu sērijas "Zinātne vai muļķības" saturu atbild AS "Delfi".