Vairums cilvēku lieto vienu vai otru roku lielākajai daļai darbību. Gandrīz 90% cilvēku tā ir labā roka. Apmēram 10% līdz 13% ir kreiļi, un trīsreiz biežāk kreiļi ir tieši vīrieši. Pavisam nedaudz cilvēku spēj vienlīdz labi darbības veikt gan ar labo, gan kreiso roku. Vēl nesen tika pieņemts, ka šādas atšķirības raksturīgas tikai cilvēkiem, tomēr pētījumi ar dzīvniekiem liecina – tā var būt fundamentāla visu zīdītāju īpašība. Tomēr vēl ne tuvu nav skaidrs, kā tas izpaužas dzīvniekos un vai ir līdzības ar cilvēkiem.
Izstrādāts plašs klāsts testu, lai noskaidrotu, vai suņi darbību veikšanā biežāk izvēlas konkrētu ķepu. Uzdevumi šajos testos ir dažādi – veikli apieties ar kādu rotaļlietu, aizsniegties pēc ēdiena, kas ievietots tvertnē, notraust no sevis segu vai līmlentas gabaliņu. Ņemti vērā arī citi indikatori – kuru ķepu suns liek pirmo, dodoties lejā pa kāpnēm, kuru ķepu biežāk pasniedz cilvēkam.
Pētījumu rezultāti atšķiras, taču nesen veikta metanalīze (sistēmisks pārskats, kurā apkopoti un ar statistiskām metodēm analizēti daudzu atsevišķu pētījumu rezultāti) liecina, ka suņi, visticamāk, dod priekšroku vienai vai otrai ķepai, nevis vienlīdz bieži darbojas ar abām ķepām.
Taču ja cilvēku gadījumā deviņi no katriem desmit ir labroči, tad suņiem šī izvēle visdrīzāk ir sadalīta puse uz pusi. Tādējādi var spriest, ka suņu gadījumā šī īpašība ir speficiska katram indivīdam un nav vienotas visu populāciju raksturojošas tendences.
Būtiski, ka pētījumi norāda uz atšķirībām ķepu izvēlē atkarībā no veicamā uzdevuma parametriem, piemēram, sarežģītības. Pētījumos bieži izmantota rotaļlieta "Kong Ball" – bumbiņa vai tai līdzīgas formas rotaļlieta, kur iekšā var ievietot našķus. Sunim tā ar ķepām jānotur vai jāmanipulē, lai tiktu pie kāruma. Šajos eksperimentos pārsvarā nedominē labās vai kreisās ķepas lietošana – vienlīdz bieži suņi lieto kā labo, tā kreiso vai abas ķepas reizē.
Turpretī uzdevumā, kur sunim jāpasniedz cilvēkam ķepa, ir būtiskākas atšķirības – šis uzdevums bieži ietver apmācīšanas un atkārtošanas faktoru (t.i. – ja suns apmācīts dot tieši labo ķepu, tad to arī biežāk dos pēc tam).
Vairāki pētījumi norāda, ka atšķirībām ķepu lietošanā ir saistība ar dzimumu. Kucītes biežāk lietos labo ķepu, bet tēviņi kreiso. Interesanti, ka līdzīga saistība atklāta arī pētījumos par citiem dzīvniekiem, tostarp mājas kaķiem. Kāpēc šīm preferencēm ir saistība ar dzimumu, vēl nav īsti skaidrs. Iespējams, atbilde meklējama hormonālajos faktoros vai smadzeņu anatomiskajā uzbūvē.
Saistība ar dzīvnieku labturību
Kaut neapšaubāmi var būt jautri censties noskaidrot, vai tavs suns ir "labķepainis" vai kreilis, tā nav tikai izklaide vien. Šādai informācijai var būt nozīme, raugoties arī no dzīvnieku labturības aspekta. Ķepu lietošanas preferences var sniegt ieskatu par dzīvnieka emocionālo stāvokli.
Suņa smadzeņu kreisā puslode kontrolē ķermeņa labo pusi, un reģioni šajā puslodē arī atbild par pozitīvo emociju apstrādi. Turpretī labā smadzeņu puslode, kas kontrolē kreiso ķermeņa pusi, biežāk apstrādā tādas negatīvas emocijas kā bailes vai satraukums.
Izvērtējot, kuru ķepu suns lieto, varam nojaust, kā dzīvnieks jūtas. Suns, kas uzdevuma veikšanai lieto kreiso ķepu, iespējams, jūt vairāk negatīvu emociju nekā suns, kas darbu paveic ar labo ķepu.
Nesen pētījumos celta gaismā saikne starp ķepu izvēli darba veikšanai un emocionālo reaktivitāti.
Dzīvnieku gadījumā tas var izpausties kā atturīgāka rīcība kognitīvajos testos, kur tukšs ēdiena trauciņš novietots vietā, lai suns uzreiz nevarētu redzēt, vai tajā ir pārtika. Kreiļi trauciņam pietuvojas atturīgāk, lēnāk. Savukārt tie suņi, kuri vienlīdz bieži uzdevumu veikšanai izmanto abas ķepas, izteiktāk reaģē uz trokšņiem, piemēram, pērkona negaisa vai salūta skaņu ierakstu.
Esam arī atklājuši saistību ar suņa raksturu. Suņi, kas vienlīdz bieži lieto abas ķepas, biežāk ir ar agresīvām raksturiezīmēm un bailīgāki nekā suņi, kas biežāk izvēlas vienu no priekšķepām. Šīm zināšanām var būt nozīme dzīvnieku apmācībā. Ir pierādījumi, ka ķepu preferenču noteikšana pirms apmācībām var palīdzēt laicīgi noskaidrot, kuri suņi ir derīgi suņa-pavadoņa lomai. Tāpat ķepu preferenču noskaidrošana var palīdzēt saprast, kuri suņi stresa situācijās būs ievainojamāki. Piemēram, suņi-kreiļi biežāk izjūt stresu dzīvnieku patversmēs.
Protams, šajā brīdī vēl būtu stūrgalvīgi paļauties tikai uz šo ķepu izvēles faktoru, vērtējot dzīvnieku labturības jautājumus. Taču tam ir potenciāls kļūt par vērtīgu rīku, īpaši lietotam kopā ar citiem indikatoriem, kā astes luncināšana, ošņāšanās, spalvas sasliešanas virziens.
Suņi tipiski luncina asti pa kreisi tad, kad vairāk izjūt pozitīvas emocijas (piemēram, redzot savus saimniekus), bet uz labo pusi tad, kad uzlūko nepazīstamu dominējošu suni (negatīvas emocijas). Turpinot darbu šajā pētījumu virzienā, ne tikai labāk izpratīsim suņu kognīciju, bet arī labāk spēsim parūpēties par cilvēka labāko draugu.
--
Šis raksts ir pārpublicēts no "The Conversation" saskaņā ar "Creative Commons" licenci un autoru atļauju. Visu rakstu oriģinālvalodā var lasīt vietnē "The Conversation".
Raksta autore ir Karalienes Universitātes Belfāstā Psiholoģijas skolas lektore (Queen's University Belfast, School of Psychology) lektore Debora Velsa (Deborah Wells).
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
