Rīta stundās Rīgā sniegputeni pavadīja gandrīz 50 zibens izlādes. Pa kādam spērienam bijis arī Talsu un Skrundas apkārtnē – par to liecina gan iedzīvotāju ieraksti "Twitter", gan dati no interaktīvajām zibens monitoringa kartēm.
Parasti pērkona negaiss nāk komplektā ar lietu. Varbūt reizēm kādā dzestrākā dienā arī ar krusu. Bet februārī un sniegputeņa laikā? Kaut neparasti, nekas pārdabisks tas nav.
Kā rodas zibens? Par to "Campus" esam runājuši gan ar meteorologu Tomu Brici un fiziķi Ģirtu Zāģeri podkāstā "Zinātne vai muļķības", gan šo izlāžu mehānismi aplūkoti rakstā par elektriskāko vietu pasaulē un rakstā par elektriskajiem "Zosēniem" – vietu Latvijā, kur visbiežāk zibeņo.
Zibens ir milzīga elektriskā dzirkstele. Lai notiktu izlāde starp mākoni un zemi vai mākoni un mākoni, nepieciešami divi pretēji lādēti elektriskie lauki. Kā tad mākonis tiek uzlādēts? Būs nepieciešams siltais gaiss, aukstais gaiss un arī ledus kristāli. Proti, negaisa mākonī siltākam gaisam strauji ceļoties augšup, līdzi tiek nesti ūdens pilieni. Nonākot aukstākā vidē, tie jau sasalst nelielos ledus kristālos. Daži "izaug" lielāki un kļūst par krusas graudiem, kas vai nu virzās lejup, vai stāv uz vietas, būdami pārāk smagi, lai augšup vērstā plūsma tos paceltu. Rezultātā starp ūdens pilieniem, nelieliem ledus kristāliem un lielākiem krusas graudiem notiek sadursmes. Mazie ledus kristāli šajā procesā zaudē elektronus un ceļas augšup jau kā pozitīvi lādētas daļiņas, bet lielākie krusas graudi elektronus pievieno. Tādējādi negaisa mākonī augšējais apgabals ir pozitīvi lādēts, bet apakšējais – negatīvi lādēts. Nu ir mākonis nosacīti ar diviem poliem, gluži kā tāda uzlādēta baterija.
Tālāk negatīvi lādētā mākoņa apakšdaļa atgrūž elektronus no objektiem uz zemes, padarot noteiktus apgabalus pozitīvi lādētus. Tā kā gaiss ir visai slikts elektriskais vadītājs, elektriskā izlāde notiek vien pie milzīga sprieguma un pa atmosfērā izveidojušos jonizēta gaisa kanālu.
Ziemā daudz, daudz retāk veidojas šādai elektriskajai izlādei labvēlīgi apstākļi. Lielāka varbūtība zibeņošanai ziemā ir tad, ja temperatūra ir visnotaļ silta (un arī šajā gadījumā ārā bija "plusi"). Proti, tādējādi būs pieejamas negaisa "receptei" vajadzīgās siltā gaisa masas, kuras puteņa laikā celsies augšup. Gluži kā tas notiek parasto pērkona negaisu laikā. Ja šī konvekcija ir gana spēcīga un siltā gaisa masas pietiekami mitras (kā sniegputeņa laikā), tad var veidoties augstāk izklāstītie apstākļi – sniegpārslas, ūdens pilieni, ledus kristāliņi un krusa mākoņos triecas kopā un berzējas cita pret citu, uzkrājot elektrisko lādiņu. Pie attiecīga sprieguma notiek izlāde.
Sniegputeņu laikā tā biežāk ir izlāde nevis starp zemi un mākoni, bet starp mākoni un mākoni vai dažādi lādētām mākoņa daļām. Arī pērkona dārdi spēcīgas snigšanas laikā mēdz izklausīties citādāk nekā vasaras negaisu laikā. Pērkons mazāk izklausīsies pēc spēja, asa blīkšņa, vairāk pēc zemas rīboņas.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
