Latvijas pētnieki dodas cīņā pret baktēriju 'policistiem', kas grauj antibiotiku darbību

"Latviešu zinātnieki var tikpat labi kā jebkurš cits. Mēs neesam ne sliktāki, ne vārgāki! Esam pilnīgi normālā Eiropas līmenī un varam strādāt kopā ar citiem. Mēs neesam pelēkās vadmalās tērpti rūķīši," uzsver Latvijas Zinātņu akadēmijas (LZA) akadēmiķis, Latvijas Universitātes (LU) Ķīmijas fakultātes profesors Edgars Sūna.

Viņa vadībā Latvijas Organiskās sintēzes institūta zinātnieki liela starptautiska konsorcija ietvaros izstrādājuši jaunu kombinētās terapijas pieeju bakteriālās rezistences apkarošanai un tādu akūtu infekcijas slimību efektīvai ārstēšanai kā sepse, pneimonija un urīnceļu iekaisumi. Latvijas Zinātņu akadēmija pētījumu atzinusi par vienu nozīmīgākajiem zinātnes sasniegumiem 2022. gadā.

Zinātnieki ir izstrādājuši zāļu kandidātvielu, kas infekciju neārstē tiešā veidā, bet ļauj cīnīties ar antibiotiku rezistenci. "Proti, pasaulē patlaban ārstu rīcībā ir apmēram 200 dažādu antibiotiku, un viss būtu jauki, ja šīs antibiotikas varētu lietot gadiem, taču pastāv problēma, ka baktērijām izveidojas rezistence jeb neuzņēmība pret antibiotikām, līdz ar to antibakteriālo līdzekļu lietošana bieži vien neko nedod. Baktērijas ir iemācījušās sadzīvot ar antibiotikām," skaidro profesors.

Enzīmi ir gan cilvēkos, gan visur dzīvajā dabā, tās ir ļoti lielas molekulas, kas nodrošina visu ķīmisko savienojumu pārvērtības jebkurā dzīvā organismā. Enzīmus, kas deaktivizē antibiotikas, Sūna sauc par baktēriju policistiem: "Kad ierodas antibiotikas, baktērijas mobilizē savus policistus, kas tās nogalina. Mums izdevās izstrādāt molekulu, kas spēj bloķēt šos policistus. Doma ir tāda, ka mēs dodam duālo terapiju – vienā kapsulā ir divas aktīvās vielas. Mūsu viela spēj bloķēt policistus-enzīmus, un tajā pašā kapsulā ir vecā, labā antibiotika. Šādas duālās terapijas izmantošana ļauj nomākt rezistenci, jo tagad rezistences daļu mēs esam izslēguši ar savas molekulas palīdzību, un antibiotika var droši un netraucēti darboties kā paredzēts, respektīvi, nogalināt baktērijas."

Šī koncepcija nav absolūti jauna, tirgū jau ir pieejami trīs šādas duālās terapijas līdzekļi, taču tie nedarbojas uz visiem "policistiem". Ir arī tādi enzīmi, pret kuriem līdz šim nebija zāļvielu deaktiviziācijai. "Mūsu pētījums ļāva atrast zāļvielu, kas šo pēdējo policistu klasi spēj deaktivizēt, līdz ar to mums ir cerība, ja viss notiks labi un klīniskie pētījumi būs veiksmīgi, pēc pieciem gadiem klīnikās un aptieku plauktos būs jauna tipa antibiotikas, kas arī šo pēdējo rezistences mehānismu var bloķēt. Līdz ar to mēs būsim snieguši kaut nelielu ieguldījumu cīņā ar rezistenci," norāda profesors.

Tomēr cīņa ar antibiotiku rezistenci ir nebeidzams stāsts, jo aizvien pastāv rezistences mehānismi pret kuriem nav citu ieroču, kā vien sintezēt jaunas antibiotikas.

"Pastāv stereotips, ka antibiotikas ir ķīmija, no kuras pēc iespējas vairāk vajag izvairīties. Antibiotikas ir ķīmija, bet tā nav cilvēku izgudrota ķīmija. Antibiotikas ir visdabīgākās dabas vielas, kādas vien var būt, bet tās vajag ļoti gudri lietot, ir tiešām jāklausa ārsti," turpina Sūna.

Nepareiza antibiotiku lietošana veicina rezistences veidošanos. Ja ārsts ir izrakstījis antibiotikas lietot septiņas dienas, tad arī septiņas dienas tās ir jālieto, pat ja veselība jau ir uzlabojusies. Ja pārlieku ātri tiek pārtraukta antibiotiku lietošana, tad pastāv risks, ka organismā paliek neiznīcinātas baktērijas, kas būs puslīdz ar antibiotikām saradušas, un izveidosies rezistence.

Otrs iemesls, kāpēc veidojas rezistence, ir nepamatota vai nepareiza antibiotiku lietošana. Plaša spektra antibiotikas, kuras lieto gadījumos, kad nav laika vai iespēju veikt laboratoriskos izmeklējumus, nogalina ne tikai pilnīgi visas baktērijas, bet arī mikrobiomu. "Ja cilvēks ir akūtā situācijā, kad galīgi vairs nav labi, tad nevienam nav laika gaidīt uztriepes un analīzes. Līdz ar to ir dažādas antibiotikas, un visas tās ir vajadzīgas," skaidro profesors.

Treškārt, kādreiz antibiotikas daudz lietoja veterinārijā un lauksaimniecībā. Apstākļos, kur ir ļoti liela antibiotiku koncentrācija, pieaug varbūtība, ka izdzīvos tās baktērijas, kuras ir spējīgas rezistences gēnu iznest cauri, un tālāk caur gaļas pārtiku tā nonāk cilvēkos. Šobrīd daudzās valstīs tas tiek ļoti strikti regulēts.

Visbeidzot – higiēna. Tā varbūt neattiecas uz Rietumeiropu, kur ļoti nopietni izturas pret personisko higiēnu, bet Āfrikas un Āzijas valstīs higiēnas normas ir sliktas, un tās ir vietas, kur izplatās baktērijas.

OSI turpinās piedalīties pētījumā, jo ir vēl tāls ceļš ejams, līdz zāļviela nonāktu aptieku plauktos. Sūna vērš uzmanību, ka tikai viena no 10 zāļvielām nokļūst līdz aptieku plauktiem.

Kad zāļvielas prototips ir nonācis līdz klīnisko pētījumu pirmajai fāzei, zāļu izstrādātāji jau sāk domāt par sekotāju (angliski – back-up), kas arī darbojas pēc tā paša mehānisma, bet ar izmainītu ķīmisko uzbūvi. Tas darbojas kā rezerves variants, ja līdersavienojums izrādās neveiksmīgs. Tāpēc intensīvs darbs turpinās.