Ir pēcpusdiena birojā. Tu esi atpakaļ no pusdienu pārtraukuma ar pilnu vēderu. It kā iepriekšējā naktī gulēts labi, bet tomēr pēc labās maltītes virsū mācas žāvas. Un viens pēc otra žāvāties sāk arī kolēģi pie blakus galdiem. Par to, ka žāvas ir "lipīgas", dzirdējis būs gandrīz katrs. Un daudziem arī būs pa rokai anekdotiski piemēri, kā ar žāvām "aplaisti" visi blakus esošie. Taču ir pētījumi, kas liecina – žāvas nav vienīgā "lipīgā" parādība. Arī stress var "pielipt". Reizēm tas ir labi, bet reizēm ne visai.
Par to, ka stress varētu būt "lipīgs", mediji plaši vēstīja 2014. gadā – toreiz interesi izraisīja pētījums, ko veica Maksa Planka vārdā nosauktā Kognitīvo un prāta zinātņu institūta un Drēzdenes Tehniskās universitātes pētnieki. Pētījumā subjekti tika sadalīti pa pāriem. Daļā gadījumu personas bija romantiski partneri, bet daļā gadījumu pārī bija svešinieki. Tad vienam cilvēkam no katra pāra tika uzdots risināt sarežģītus aritmētiskus uzdevumus, vienlaikus šiem cilvēkiem uzdodot citus jautājumus, lai radītu stresorus. Otram cilvēkam bija vien jāvēro, kā pirmais tiek galā ar uzdevumiem, turklāt tas jādara caur spoguļstiklu vai video tiešraidē, lai uzdevumu risinātājs vērotāju neredz. Pētnieki koncentrējās uz kortizola līmeni asinīs – tas ir hormons, kas izdalās tostarp arī stresa situācijās. Kortizola mērījumi liecināja, ka 95% no uzdevumu risinātājiem stresa līmenis pieauga. Taču interesanti, ka arī 26% no vērotāju grupas izjuta lielāku stresu, kaut viņiem nekādi sarežģīti uzdevumi jāveic nebija. Kā jau varētu sagaidīt, biežāk empātiskais stress izpaudās tad, kad pārī bija partneri (40% gadījumu). Taču arī 10% svešinieku juta līdzi otram un sāka izjust lielāku stresu.
Šim pētījumam drīz būs 10 gadu. Ko saka jaunāka izpēte? Lūk, arī 2018. gadā izdevumā "Nature Neuroscience" publicētā darbā secināts, ka stress var būt "lipīgs". Pētījums gan veikts ar laboratorijas pelēm, ne cilvēkiem, taču darba autori uzskata, ka līdzīgi mehānismi varētu darboties arī cilvēku attiecībās.
"Pavisam noteikti ir iespējams, ka neapzināti uztver otras personas emocijas, īpaši negatīvās," izdevumam "Live Science" skaidro psiholoģijas un neirozinātnes profesore Tara Perota un skaidro, ka šim fenomenam ir saknes mūsu evolūcijā. Tas ir neverbāls veids, kā grupas locekļiem ziņot par potenciālām briesmām.
Kā liecina "Current Biology" publicēts darbs, emocijas šādi izplatās no cilvēka uz cilvēku ar tā dēvēto spoguļneironu palīdzību. Tās ir smadzeņu šūnas, kuras nodrošina tādas īpašības kā spēju iejusties cita ādā. Zīmīgi, ka spoguļneironi nav unikāli cilvēkiem, bet atklāti arī primātiem un pat dažu sugu putniem. Tie varētu spēlēt arī lomu tad, kad mums no cita "pielīp" žāvas vai kad sākam izjust stresu, jo redzam citu cilvēku stresojam.
Džo Herberts, Kembridžas Universitātes neirozinātnieks, vietnei "Live Science" skaidro, ka šādā veidā grupā var izplatīties, piemēram, panika, bailes un trauksme – un nav pat būtiski, vai tam ir labs pamatojums. Reizēm pietiek, ka sāk stresot viens no grupas locekļiem.
Evolūcijas gaitā šāda reakcija, iespējams, palielinājusi grupas izredzes izdzīvot. Labāk vairākas reizes lieki sagatavoties viltus apdraudējumam nekā nereaģēt to vienu reizi, kad draudi ir īsti. Un briesmu gadījumos stress var būt noderīgs. Tas palīdz mums savākties un sagatavo ķermeni pēc iespējas labākai reakcijai uz apdraudējumu – ja jābēg no bīstamas situācijas, stress paātrina sirdsdarbību, samazina enerģijas patēriņu tādām šajā brīdī mazsvarīgām funkcijām kā gremošana, atbrīvo glikozes rezerves, lai nodrošinātu mūs ar enerģiju.
Tomēr vairs nedzīvojam savvaļā, un vairumam cilvēku par laimi vairs katru dienu nenākas bēgt no apdraudējumiem fiziskai veselībai. Šobrīd lielākā daļa stresoru ir psiholoģiski – ikdienas pienākumu nasta, raizes par tuviniekiem, nepietiekamas finanses vai laika trūkums, kāda veselības ķibele un vēl, un vēl. Šāds stress var būt ilgstošs un graujošs gan fiziskajai, gan garīgajai labsajūtai, tāpēc būtu vēlams ar to "neaplipināties". Bieži minētas metodes, kā mazināt stresu, ir regulāras pastaigas svaigā gaisā, sportiskas aktivitātes, elpošanas vingrinājumi. Tā bieži vien nebūs panaceja, bet var palīdzēt mazināt stresoru radītu spiedienu.
Herberts savukārt atgādina, ka par stresu lietderīgi domāt kā par procesu ar divām sastāvdaļām – ir stresori, un tad ir mūsu reakcija uz tiem. Bieži stresorus ietekmēt nevaram. Ja darāmā ir sakrājies daudz, tad bieži neatliek nekas cits, kā ķerties klāt. Ja esam saslimuši, atliek vien ārstēties – atsaukt saslimšanas faktu vairs nevaram, utt. Taču reakcija uz stresoriem gan ir adaptīva, norāda eksperts. Mācoties to kontrolēt, varam arī mazināt "lipīga" stresa riskus.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
