Vai kādreiz spēsim izceļot no Saules sistēmas? Saruna ar astronomu un raķešbūvnieku  (1)

Par to, vai Zeme ir vienīgā pasaule, kas ir dzīva, sprieduši arī senie grieķi. Epikūrs un Dēmokrits, piemēram. Droši vien šis jautājums ir vēl senāks un ienācis prātā ne vienam vien mūsu priekštecim, veroties zvaigznēm pilnās nakts debesīs.

Mūsdienās skaidras atbildes aizvien nav – par spīti visām tehnoloģijām. Apjausma par Visuma grūti aptveramajiem mērogiem vedina domāt – varbūtība, ka esam vienīgie izredzētie, ir ārkārtīgi maza. Skaitļi runā par labu tam, ka kaut kur vēl jābūt tādai apstākļu sakritībai, kas labvēlīga dzīvības izcelsmei. Taču jau piecdesmitajos gados slavenais fiziķis Enriko Fermi esot izsaucies: "Bet kur tad viņi visi ir?" Šis teiciens folklorizējies, un Fermi vārdā nosaukts arī paradokss – pretruna starp šķietami milzīgo varbūtību, ka arī citviet Visumā jābūt dzīvībai, un pagaidām pilnīgu pierādījumu vakuumu šādas dzīvības eksistencei. Arī astronoms Ilgonis Vilks atzīst – atbildēt uz jautājumu, kur viņi visi ir, nav viegli. Bet kā ar jautājumu "Vai viņi eksistē?"

"Padomāsim loģiski. Visums ir tiešām liels. Mūsu galaktikā vien ir apmēram 100 miljardi zvaigžņu. Pēdējo desmitgažu pētījumi rāda, ka vidēji pie katras zvaigznes pa vienai planētai ir. Tas nozīmē, ka tepat, mūsu Piena Ceļa galaktikā, ir vismaz 100 miljardi planētu. Tur ir tādi paši dabas likumi un ķīmiskie elementi. Ja šāds process (dzīvības rašanās), kaut arī ar mazu varbūtību, spēja norisināties uz Zemes, tad tas varēja tikpat labi notikt arī citur," spriež Vilks.

Taču par ārpuszemes dzīvību kā tādu – Vilks uzskata, ka tuvākajās desmitgadēs kādas dzīvības pazīmes cilvēce varētu atrast. Varbūt tepat Saules sistēmā.

Tā kā aizlidot uz citām zvaigžņu sistēmām šobrīd nevaram, tad ārpuszemes inteliģences meklējumi notiek ar citām metodēm. Viena no galvenajām ir – klausāmies signālos. Vēsturiski uzsvars bijis tieši uz radioviļņiem. Taču, lai kaut ko uztvertu, jāzina, ko tieši gribam dzirdēt.

"Ja mēs ieslēgtu parastu radioaparātu un mēģinātu klausīties mobilo sakaru diapazonu, ko mēs tur dzirdētu? Neko, tikai šņākoņu. Mēs nezinātu, ka tie ir dati. Tas pats ir ar jebkuru signālu, ko mēģinām uztvert. Jāzina, no kuras puses mēģinām uztvert, ko mēģinām uztvert, un pēc tam jāspēj to atšifrēt," skaidro Andrejs Puķītis.

Signālu kosmosā ir pārpārēm – tos rada dabiski avoti. Gan zvaigznes, gan planētas un citi objekti un notikumi. Daļu dabisko signālu esam iemācījušies atšifrēt, saprast. Bet ir vēl gana daudz tādu, kas mums nav saprotami, un nezinām, vai avots ir dabisks vai mākslīgs. "Turklāt signālam, kuru mēs spējam uztvert, jābūt ārprātīgi spēcīgam. Kāpēc gan lai kāds raidītu spēcīgu signālu virzienā uz nekurieni, piemēram, Zemi, un cerētu, ka kāds to uztvers?" spriež Puķītis.

Savulaik jau esam "iekrituši". Sešdesmitajos gados tika uztverts signāls, kura impulsi atkārtojās ar noteiktu intervālu. Tas bija liels pārsteigums, un neizpalika arī bez runām par mazajām, zaļajām būtnēm. Beigās izrādījās, ka tā un līdzīgu signālu avoti ir pulsāri – neitronu zvaigznes, kurām ir ļoti spēcīgs elektromagnētiskais lauks un kuras griežas ap savu asi, emitējot pulsējošu radiostarojumu.

"Ideālā gadījumā mēs gribētu, lai atsūta kaut vai tik elementāru ziņu kā naturālo skaitļu rinda. Viens impulss, pauze. Divi impulsi, pauze. Trīs impulsi un atkal pauze, utt. Tad būtu viennozīmīgi skaidrs, jā – tas ir mākslīgi radīts signāls," klāsta Vilks. Atklāts gan paliek jautājums, vai matemātikas "valoda" Visumā ir tik universāla, kā mums gribētos domāt.

Tāpat arī – kāpēc uzskatām, ka šādai vēstij jābūt tieši radiosignālam? Tas var būt gan lāzers, gan kvantu starojums, gravitācijas viļņi vai jebkas cits.

Un tomēr – cilvēki ir sapņotāji. Vai kādreiz varam cerēt uz ko vairāk par koloniju uz Mēness vai Marsa? Vai spēsim izrauties no Saule sistēmas ne tikai ar zondēm, kas ceļā devušās pirms pusgadsimta, bet arī ar kosmosa kuģiem, kas vedīs astronautus?

Pagaidām par šādu scenāriju eksperti ir skeptiski. Pirmkārt – Visums ir tiešām milzīgs. Mums tuvākā ir Centraura Proksima zvaigzne Centaura Alfa sistēmā. Tā no mums atrodas 4,2 gaismas gadu attālumā. Respektīvi, raugoties uz šo zvaigzni naksnīgajās debesīs, mēs to redzam tādu, kāda tā bija pirms 4,2 gadiem.

Ņemsim par piemēru "Voyager" zondes, kas tika palaistas 70. gados un kosmosa plašumos ceļo jau pusgadsimtu. Cik tālu tās tikušas? "Ja iztēlojamies Saules sistēmu kā lielu istabu, tad "Voyager" ir no tās nupat izlidojis ārā. Taču līdz tuvākajai zvaigznei šajā analoģijā būs vairāki desmiti kilometru," salīdzina Vilks. Un tā ir tikai pati, pati tuvākā zvaigzne. Nerunājot nemaz par Piena Ceļa, kur nu vēl par starpgalaktiskiem mērogiem.

Otrkārt, šobrīd izmantojam ļoti neefektīvus dzinējus. Ar mūsdienu iespējām līdz Centaura Proksimai būtu jālido ārkārtīgi ilgi. Ātrākais cilvēces būvētais objekts ir izcilā heliofiziķa Jūdžina Pārkera vārdā nosauktā Saules zonde. Tā sasniegusi pat 690 tūkstošus kilometru stundā jeb apmēram 190 kilometrus sekundē. Spējat iedomāties? Un ar šādu ātrumu līdz tuvākajai zvaigznei tāpat būtu jālido vairāk nekā seštūkstoš gadu. Un jāatceras, ka Pārkera zonde ir neliels pētniecisks aparāts, nevis astronautus pārvadāt spējīgs kosmosa kuģis.

"Problēma ir tā, ka mums nav šobrīd tādu dzinēju, kas spētu šos attālumus pārvarēt kaut cik reālā laikā. Nav dzinēju, kuru ātrums varētu kaut drusciņ tuvoties gaismas ātrumam. Pašreiz lidojam ar ļoti neefektīviem dzinējiem. Tie ir ķīmiskie dzinēji. Lai dabūtu kaut ko prom no Zemes, mums vajadzīga milzīga enerģija, milzīgs ātrums. Šobrīd to varam sasniegt tikai ar ķīmiskajiem dzinējiem. Kad esam ārpus Zemes, varam lidot jau ar cita veida dzinējiem – jonu dzinējiem, elektriskajiem dzinējiem, saules burām. Taču no Zemes prom ar šādiem dzinējiem netiekam. Ir skaidrs, ka ķīmiskais dzinējs ir nosacīti strupceļš. Tālāk par Saules sistēmu ar to aizlidot mēs nevarēsim," bilst Puķītis.

Protams, tehnoloģijas nestāv uz vietas, un gan jau arī kosmisko lidaparātu dzinēju tehnoloģijas mūsu iespējas paplašinās. Jau labu laiku tiek izmantoti jonu dzinēji, taču aizvien te ir runa par salīdzinoši nelieliem aparātiem, nevis milzīgiem kuģiem, kas spētu gan pasargāt astronautus no kaitīgā starojuma ilgu starpzvaigžņu lidojumu laikā, gan nodrošinātu visu nepieciešamo dzīvības uzturēšanai.

Literatūrā minēti arī teorētiski koncepti par paša Visuma laiktelpas "ņurcīšanu" atbilstoši mūsu vēlmēm un vajadzībām. Ja nevaram radīt dzinējus, kas spētu kaut nedaudz tuvoties gaismas ātrumam, tad varbūt jāmeklē, kā uz galamērķi aizšaut pa īsceļu? Arī par šiem jautājumiem podkāstā "Zinātne vai muļķības" spriežam ar Ilgoni Vilku un Andreju Puķīti. Turklāt nekautrējāmies uzdot arī klausītāju iesūtītos jautājumus – vai citplanētiešiem ir svētdienas un vai tiem garšo biezpiens? Un kura planēta ir visstiprākā? Uz nedaudz nopietnākas nots, daži klausītāji arī interesējās, kā sevi varam pasargāt no draudiem, kas ir daudz reālāki par kosmosa ķirzakām ar lāzerieročiem. Proti, no asteroīdiem un spēcīgām Saules vētrām.

Podkāstu vari klausīties gan "Spotify", gan "Apple Podcasts", gan "Podbean". Ja tev ir ierosinājumi par citām tēmām, par kurām mums "Zinātne vai muļķības" studijā iztaujāt ekspertus, raksti edzus.mikelsons@delfi.lv.

--

Projektu līdzfinansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par podkāsta un rakstu sērijas "Zinātne vai muļķības" saturu atbild AS "Delfi".