Iztēles spektrs: tikai vienam procentam cilvēku vispār nepiemīt vizualizācijas spējas

Cilvēku iztēles spektrs sniedzas no tiem, kuri prātā neko nevar iztēloties, līdz tiem, kuru prātos veidojas skaidri un detalizēti attēli. Daži cilvēki, dzirdot mūziku, savā prātā to pārvērš formās un attēlos vai, ieraugot skaitli, iedomājas kādu krāsu (šo fenomenu sauc par sinestēziju – sajūtas rašanās kādā maņu orgānā, ja tiek kairināts kāds cits maņu orgāns – red.).

Eksistē pat tāds sinestēzijas veids, kurā rakstītais teksts griežas cilvēku prātos burtiski kā uz kino lentes. Lai gan lentes (subtitru) sinestēziju (TTS) 1883. gadā pirmo reizi pētīja Čārlza Darvina brālēns Frensiss Galtons, līdz pēdējam laikam par to bija maz zināms.

Nesen publicētajā pētījumā (viens no pirmajiem, kurā šo stāvokli apskatīja padziļināti), atklājās, ka no 26 pētījuma dalībniekiem lielākai daļai līdz ar TTS ir arī citi sinestēzijas veidi. Visbiežāk šie dalībnieki laiku vai skaitļus iztēlojās kā atrašanās vietu (telpa-laiks, skaitlis-telpa).

Dalībnieku vidū atšķīrās arī laika periods, cik ilgi viņiem piemīt TTS. 19 no 26 pētījuma dalībniekiem atzina, ka viņi to piedzīvo, kopš iemācījušies lasīt, vai tieši tik ilgi, cik spēj sevi atcerēties. Tikai trīs dalībnieki teica, ka TTS sākās pusaudža gados.

Apmēram 40 procentiem dalībnieku TTS rodas pat, reaģējot uz dzīvnieku skaņām, bet 90 procentiem tā bija atbildes reakcija uz savu iekšējo balsi. Kāds dalībnieks pētniekiem pat atklāja, ka dažas dienas pēc tā, kad savā dārzā bija dzirdējis putnu vīterošanu, prātā sāka redzēt vārdus, kas atspoguļo putnu dziesmas.

Kaut arī daudzi pieauguši cilvēki spēj prātā iedomāties rakstītus vārdus, kad klausās citus runājam, tomēr cilvēkiem ar TTS tas ir pavisam citādi, jo viņiem tas notiek bez jebkādas piepūles. Patiesībā daži pat nespēj apstāties, savā prātā pārvēršot visus dzirdētos vārdus garos tekstos, pat tad, ja tas sāk traucēt sekot sarunai. Tādiem cilvēkiem palīdz spējas uztvert informāciju ar dažādiem maņu orgāniem. To savukārt skaidro evolūcija.

Kad mūsu senči pirms 100 tūkstošiem gadiem klejoja pa Āfrikas savannu, viņiem bija svarīgi ātri atpazīt dzirdēto vai redzēto. Piemēram, dzirdot no meža nākošu skaņu, cilvēkiem bija steidzami jāizlemj, kā reaģēt un ko darīt. Tādēļ papildu zināšanas varēja palīdzēt izdarīt pareizo izvēli.
Tikai pieredze un zināšanas deva iespēju saprast, vai dzīvnieks ir bīstams plēsējs, no kura steidzami jāmūk, vai tas ir jauks trusis. Ar laiku mūsu smadzenes kļuva par sava veida ekspertu, kurš acumirklī spēj apkopot informāciju no dažādiem maņu orgāniem.

Dažādu maņu orgānu sniegtās informācijas apkopošana, cilvēkiem palīdz pieņemt ātrākus lēmumus, kā arī labāk saprast apkārtējo vidi. Piemēram, televīzijā pārraidīto runu, kuras fonā ir liels troksnis, vieglāk var saprast, ja vēro runātāja mutes kustības. Savukārt Covid-19 ierobežojumu laikā, kad obligāti bija jālieto medicīniskās maskas, cilvēka teikto saprast bija krietni grūtāk.

Līdzīgi kā TTS gadījumā, dažkārt mēs varam palielināt pieejamās informācijas apjomu un pat veidu, radot attēlus savā prātā. Piemēram, bērni, kuriem bija problēmas ar literāru tekstu uztveri un izprašanu, tika trenēti prātā uzburt vizuālus tēlus par stāstu. Rezultātā viņi kontroldarbos ieguva augstākus vērtējumus nekā pārējie klasesbiedri. Tas parāda, ka lielāks informācijas apjoms, pat ja tas ir tikai iedomāts attēls mūsu prātā, var palīdzēt labāk iegaumēt apgūto vielu un izprast apkārtējo pasauli. Taču, kas notiek, ja mūsu prāts nespēj vizualizēt attēlus?

Patiešām pētījumi liecina, ka daži cilvēki piedzimst bez spējas redzēt attēlus savā prātā, savukārt citi šo spēju var zaudēt, piemēram, pēc smaga smadzeņu bojājuma. Atklājās, ka daži cilvēki pēc insulta, kā rezultātā tika smagi bojāta smadzeņu kreisā puslode, vairs nespēj sadzirdēt savu iekšējo balsi, kaut arī joprojām spēj sarunāties ar apkārtējiem. Savukārt citi zaudēja runas spējas, turpretī iekšējā balss saglabājās. Ir saņemti līdzīgi ziņojumi par vizuālo attēlu zudumu.

Nesen pētnieki paziņoja, ka kopumā dzimst krietni mazāk cilvēku ar zemām vizualizācijas spējām. Attiecīgi cilvēki ar ekstrēmu "afantāzijas" formu ir sastopami ļoti reti. Pētnieki lēš, ka ir aptuveni tikai viens procents cilvēku, kuri vispār nespēj neko vizualizēt.

Šobrīd gan nav pietiekami daudz informācijas par cilvēkiem, kuri nespēj arī sadzirdēt savu iekšējo balsi, tāpēc nevar veikt nekādu datu korelāciju. Taču viens "Twitter" ieraksts norāda uz to, ka patiesībā varētu būt krietni vairāk cilvēku, kuriem nav iekšējās valodas, nekā mēs spējam iedomāties.

Daži pētījumi liecina, ka mēs nepiedzimstam ar spēju kaut ko iedomāties vai iztēloties. Proti, vizuālie attēli parādās tikai bērnībā, līdz ar to tikai šajā vecumā sāk attīstīties vizualizācijas spēja. Turpretī pieaugušā vecumā sākas pretējs process – vizuālās iztēles pavājināšanās.

Krietni mazāk ir informācijas par iekšējo valodu bērnībā. Taču jau 20. gadsimta sākumā krievu psihologs Ļevs Vigotskis apgalvoja, ka bērni piedzimst bez iekšējās runas spējas. Viņš apgalvoja, ka bērni no sākuma sarunājas skaļā balsī ar sevi un tikai ar laiku apgūst iekšējā monologa prasmi. Arī mūsdienu zinātnieki piekrīt Vigotska izstrādājam darbam.

Joprojām gan nav zināms, vai iekšējā monologa spējas samazinās dzīves laikā, piemēram, kā tas notiek ar attēlu vizualizācijas spējām.

Vizuālie attēli un skaņas ir saistītas ar mūsu spēju atcerēties lietas, izprast lasīto un dzirdēto, kā arī reflektēt par to, kas ir dzīve un kas esam mēs paši. Mēs visi atrodamies vizuālizācijas spektrā. Tikai daži cilvēki jau dzimšanas brīdī nonāk kādā no iztēles spektra galējībām (pārlieku liela iztēle vai absolūta nespēja vizualizēt), bet daži cilvēki piedzīvo pārmaiņas dzīves laikā. Taču kāda veida notikumi vai personiskās īpašības var ietekmēt mūsu iztēli, lielākoties nav zināmi. Jāuzsver, ka atbildes uz šiem jautājumiem ir ļoti svarīgas, lai sāktu pētīt cilvēka prātu un palīdzētu tiem, kuri zaudējuši savu vizualizācijas spēju.

Šis raksts ir pārpublicēts no "The Conversation" saskaņā ar "Creative Commons" licenci un autora atļauju. Visu rakstu oriģinālvalodā var lasīt vietnē "The Conversation".

Raksta autore ir Anglijas Raskina Unisversitātes (Anglia Ruskin University) psiholoģijas un neirozinātnes vecākā pasniedzēja Šarona Geva (Sharon Geva).