Autoritārais 'alfa vilks' ir novecojis mīts. Dominējošie vilki barā ir parasti tēvi

Nebrīvē dzīvojoša vilku bara attiecības nesniedz objektīvu ieskatu par šo dzīvnieku uzvedību dabiskos apstākļos, izdevumam "Scientific American" komentē Deivids Mehs, kas desmitgadēm ilgi pētījis vilku uzvedību savvaļā. Arī Mehs savulaik lietojis terminu "alfa vilks" un "beta vilks", lai raksturotu bara iekšējo hierarhiju. Viņš pat to izmantojis paša 1970. gadā sarakstītajā grāmatā "Vilks: apdraudēto sugu ekoloģija un uzvedība". Taču, kā jau tas labam pētniekam pienākas, veicot jaunus novērojumus un klajā nākot jaunai informācijai, Mehs par visām varītēm neturējās pie iepriekšējiem uzskatiem un tos mainīja. Grāmata pēc viņa pieprasījuma 2022. gadā izņemta no aprites. Mehs uzskata, ka 2003. gadā publicētajā grāmatā "Vilki: uzvedība, ekoloģija un aizsardzība" ietvertā informācija daudz precīzāk atspoguļo kārtību vilku barā.

Novērojumi savvaļā liecina, ka baru vada vilka un vilcenes pāris, bet pārējie bara locekļi ir viņu atvases, kas vēl nav sākušas pastāvīgu dzīvi un neveido savu baru. Mehs norāda, ka tādējādi arī jebkuru tēvu cilvēku ģimenē varētu dēvēt par alfa tēviņu. Kāda no tā jēga? "Viņš vienkārši ir tēvs atvasēm ģimenē. Un tieši tāpat ir arī ar vilkiem."

20. gadsimta vidū, pētot nebrīvē dzīvojošos vilkus, vienā barā ierasti tika salikti pieauguši vilki, kurus nevieno ģimenes saiknes. Šajos gadījumos arī radās saspīlējums, kas varēja pāraugt vardarbīgā cīņā par dominanci. Meha ieskatā kas līdzīgs notiek cilvēku cietumos. Tā nav dabiska vide.

80. gadu beigās un 90. gados Mehs vairākas sezonas vēroja vienu konkrētu vilku baru Kanādas ziemeļaustrumos, un savus atklājumus izklāstīja 1999. gadā publicētā pētījumā "Canadian Journal of Zoology" izdevumā. Tas bija viens no pirmajiem šāda veida darbiem, kur pētnieks sistemātiski vērojis vienu un to pašu vilku baru vairāku sezonu garumā. Šajā barā visi pārējie vilki piekāpās mātei un tēvam – neatkarīgi no vecuma vai dzimuma. Jaunākie vilcēni arī piekāpās vecākajiem brāļiem un māsām, taču tad, kad barības bija maz, vecāki vispirms parūpējās, lai paēduši ir jaunākie un vārgākie.

Asiņainas cīņas par dominanci, kur uzvarētājs iegūst tiesības valdīt pār baru kā diktators, vienkārši nav vilku dabā, min Mehs. Protams, kā jau tas mēdz notikt, arī ģimenēs ir konflikti, taču tas ir samērā reti, turklāt pārsvarā saistīts ar barošanos, nevis cīņu par dominanci barā. Piemēram, vecākiem padzenot nost gadu vai divus vecus vilkus no medījuma, lai vispirms ļautu paēst jaunajiem vilcēniem, kam barība nepieciešama visvairāk un kuri par sevi vēl tik labi nespēj parūpēties. "Šajā gadījumā var būt sāncensība un reizēm konflikti, bet tas ir reti," min Mehs.

Reizēm gan vilku bari izmēros pārsniedz tipisko skaitu, kas ir no sešiem līdz 10 vilkiem. Pemēram, šādi lieli bari novēroti Jeloustounas Nacionālajā dabas parkā, kas ir aizsargāta teritorija un kur ir bagātīgi barības krājumi. Kāpēc pamest ģimeni, ja visiem barības pietiek? Kā arī – jaunam vilkam atdaloties no bara un uzsākot partnera meklējumus, lai veidotu savu baru, jārēķinās ar uzbrukuma riskiem, ja sanāk sastapties ar sveša bara locekļiem. Šādos lielos baros, kas gan nav tipiska parādība, konkurence var izveidoties starp vairākiem auglīgiem pāriem par labāko migu mazuļu laišanai pasaulē un barības resursiem. "Šajā gadījumā uzskatu, ka termins "alfa" var tikt lietots, jo parasti barā toni tad nosaka dominējošā mātīte. Otrā rindā parasti ir dominējošās mātītes atvase," žurnāls "Scientific American" citē ASV Ģeoloģijas dienesta un Aidaho Universitātes biologu Deividu Osbendu. Taču viņš arī uzsver, ka vairāku auglīgu vilku pāru koncentrēšanās vienā barā nav ierasta situācija. Viņa paša pieredzē šāds bijis tikai viens bars.