No alķīmijas un mītiem līdz realitātei
No putniem debesīs līdz nemirstīgiem dieviem neaizsniedzamajā Olimpa kalnā – cilvēki vienmēr gribējuši spējas, kuru tiem nav. Spēja lidot un arī spēja dzīvot mūžīgi. Sapņi par nemirstību ir tūkstošiem gadu seni. Krietni pirms mūsu ēras sarakstītais eposs par Gilgamešu un viņa centieniem pēc nemirstības. Cilvēku radīti mitoloģiski tēli un dievi, un arī praktiski centieni atrast nemirstības atslēgu – šis bija viens no centrālajiem mērķiem alķīmijā. Ne tikai pārvērst nevērtīgus metālus zeltā, bet arī radīt mistisko substanci, ko dēvē par filozofu akmeni un kas savam glabātājam ļautu dzīvot mūžīgi.
Arī Džonatana Svifta stāstos par Gulivera ceļojumiem brīnumainās zemēs pavīd nemirstības temats. Tiesa, gan daudz mazāk iekārojamā izpildījumā – šis nav gluži mūžīgās jaunības avots. Svifta stāstā nemirstīgie tēli turpināja novecot, un nekas patīkams tas nav. Citviet kā neliels elements, citviet kā centrālā tēma, bet nemirstība minēta vēl daudzos literāros darbos, lugās, skaņdarbos un kinofilmās. Tas tikai apliecina, cik iekārojama tā mums šķiet.
Mums noteikti skaudīs, bet dabā tik tiešām ir būtne, kas apveltīta ar spēju dzīvot mūžīgi. Vismaz teorētiski. Tā ir par nemirstīgo nosauktā medūza, latīniski – Turritopsis dohrnii.
Bendžamina Batona triks
Lai turpinātu lasīt, iegādājies abonementu.
Lūdzu, uzgaidi!
Pielāgojam Tev piemērotāko abonēšanas piedāvājumu...
Abonēšanas piedāvājums nav redzams? Lūdzu, izslēdz reklāmu bloķētāju vai pārlādē lapu.
Jautājumu gadījumā raksti konts@delfi.lv
