Viedtālruņi mūs visu laiku noklausās – zinātne vai muļķības?  (6)

Kad jau šķita – šis temats ir tik daudz "cilāts" un "ķidāts", ka mūsu pienesums būs gaužām mazs, tieši dienu pirms podkāsta ieraksta atkal biju klāt brīdī, kur kāds paziņa bija visnotaļ pārsteigts par sociālo tīklu ziņu lentē redzēto reklāmu un secināja – telefons viņu noteikti noklausās un burtiski lasa domas. Vidēji šādus secinājumus dzirdu vismaz reizi mēnesī. Un tie ir tikai balsī izteiktie gadījumi un tikai vienā manā "burbulī". Konkrētu datu par plašāku sabiedrību, protams, nav, taču šoreiz atļausimies spekulēt – jautājums par telefoniem, kas 24/7 noklausās skaņas telpā mums apkārt, tostarp mūsu sarunas, aizvien gana daudziem ir aktuāls.

Sarunā ar Kirilu Solovjovu gan ātri saprotam – noklausīšanās nav tikai spiegošana ar pie auss pieliktu burciņu, kas piespiesta pie telpas durvīm, nedaudz paironizējot par arhaiskām spiegošanas metodēm. Un pat ne paslēpti mikrofoni telpā vai mikrofoni, kurus vienmēr nēsājam sev līdzi viedierīcēs. Šajā gadījumā noklausīšanās drīzāk ir novērošana jeb "surveillance", un te var tikt izmantots jau viss ierīces sensoru kopums. Jā, pat akselerometri, kurus var izmantot tavas atrašanās vietas noteikšanā. Nemaz nerunājot par kamerām, un informācijai, kuriem tīmekļa pieejas punktiem ierīce pieslēgusies vai bijusi tuvumā.

Taču aizvien īpaši uzsvērti publiski izskan bažas par nemitīgu audio monitoringu. Telefonu, kas nepārtraukti ieraksta skaņas sev apkārt, datus kaut kur nosūta, un runu tur atpazīst un "saliek" tekstā, ko jau var izmantot milzum daudz veidos. Kāpēc tieši par audio noklausīšanos emocijas mums tik sakāpinātas?

"Cilvēkiem ir ilūzija – tas, ko viņi saka mutiski, varētu būt sensitīvs, taču visu pārējo viņi kontrolē. Viņi domā, ka ir tik uzmanīgi un precīzi savās pārējās aktivitātēs, ka tur nekādu informāciju nevarēs savākt," spriež eksperts.

Prakse liecina, ka cilvēki bieži vien nenojauš, cik daudz datus par sevi atstāj paši.

Ja draugs stāsta par savu plānoto ceļojumu, tad gandrīz droši, ka viņš ir meklējis labākos piedāvājumus aviobiļetēm. Droši vien arī viesnīcas un izklaides iespējas Bali. Ja ne viņš, tad varbūt viņa sieva. Un jūs esat draugi "Facebook". Kā arī jūsu telefoni pusotru stundu atradās blakus viens otram. Varbūt pat bija pieslēgušies vienam un tam pašam "Wi-Fi" tīklam. Lūk, vai nebūtu tikai loģiski, ja kādu laiku nesatiktais čoms tev padižotos par saviem atvaļinājuma plāniem? Varbūt pat būtu apvaicājies, vai negribi pievienoties.

Turklāt jāatceras – ne viss, ko mēs runājam, kādam ir interesanti (kaut mums pašiem tā varētu šķist). Patiesībā lielākā daļa ikdienā runātā nebūtu nekas interesants trešajām pusēm. Solovjovs piekrīt – ir cilvēki, kuriem darbs ir klausīties citu cilvēku sarunas 24 stundas diennaktī un septiņas dienas nedēļā, un tas varētu būt diezgan garlaicīgi. Un tā ir mērķēta noklausīšanās, kas vērsta pret interešu personām. Savukārt masveida noklausīšanās, kur visi telefoni nemitīgi ieraksta un sūta prom audio datus – tas tā gluži nestrādā. Kaut vai padomājot par to, ka šobrīd viedtālruņi ir pieejami lielākajai daļai pasaules iedzīvotāju.

Ko par tevi un tava dzīvokļa plānojumu zina robots-putekļu sūcējs? Vai "TikTok" no privātuma viedokļa ir sliktāks par citiem sociālajiem medijiem? Kā ievērot labu digitālo higiēnu un nosargāt savu privātumu? Un – kāpēc mums bija tik grūti sazvanīt un sadabūt rokā Kirilu Solovjovu? Par to – podkāstā "Zinātne vai muļķības", kas klausāms "Spotify", "Apple Podcasts" un "Podbean" platformās.

--

Projektu līdzfinansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par podkāsta un rakstu sērijas "Zinātne vai muļķības" saturu atbild AS "Delfi".