Katram ir sava bērnības smarža – vienam tā ir saulainā izcirtumā lasīto meža zemeņu smarža, citam vecāsmātes cepto pankūku smarža. Šoreiz nav būtiski, par kuru smaržu ir runa – zīmīga ir šīs smaržas spēja saglabāties mūsu atmiņā uz mūžu. Bērnības smaržas nebūt nav tikai emocionāla piemiņa par bezrūpīgi pavadīto laiku. Tas ir fenomens, ko skaidro arī neirobiologi un kognitīvie psihologi, uzsverot, ka smarža līdzās garšai ir viena no senākajām cilvēka maņām, raksta "Popular Science".
Vienas smaržas atceramies skaidri, bet citas absolūti negaidīti un pēkšņi uzvirmo mūsu atmiņā. Piemēram, visai bieži, sajūtot kādu smaržu, atmiņā ataust notikumi vai cilvēki, kas mums asociējas ar konkrēto aromātu. Šeit vietā ir atcerēties stāstu par to, kā lielveikalā, sajūtot bijušā drauga smaržas, acumirklī uzplaiksnī atmiņas par viņu. Vai sajūtot šampūna smaržu, kas tika lietots bērnībā, atceramies vannošanās dienas.
Oža līdzās garšai ir viena no senākajām cilvēka maņām, tai ir svarīga loma spējā izvērtēt apkārtējās vides radītos riskus. Cilvēkam ir aptuveni 400 dažādu veidu receptori smaržu noteikšanai. Lai ir ar ko salīdzināt – mums ir tikai 35 veidu garšas receptori. Šī adaptācija ir cieši saistīta ar cilvēka emocionālo un kultūras pieredzi. Ožas sistēmai ir tieša neiroloģiskā saite ar hipokampu un amigdalu jeb mandeļveida kodolu – tie ir galvas smadzeņu apgabali, kas tostarp piedalās atmiņas darbībā un emociju veidošanā. Tieša neiroloģiskā saite ar smadzeņu emocionālo epicentru daļēji arī izskaidro to, kādēļ pirmās bērnības smaržas atmiņā paliek tik spilgti.
Fizioloģiskā saikne starp cilvēka ožas sistēmu un smadzeņu emociju "procesoru" arī ir viens no iemesliem, kāpēc mēs spējam klasificēt smaržas, izmantojot tos pašus terminus, ko lietojam, lai raksturotu sajūtas. Piemēram, mēdzam par smaržām teikt – nomierinošas, patīkamas, smagas, nepatīkamas. Vienlaikus tas arī izskaidro, kāpēc anosmija (ožas maņas trūkums) var izraisīt pat garīgas traumas. "Garšas zaudēšana daudziem cilvēkiem ir absolūti postoša," saka Pensilvānijas Štata universitātes pētnieks Džons Heiss, norādot, ka arī smaržai ir būtiska loma ēdiena garšas baudīšanā.
"Kad cilvēks bērnībā sajūt kādu smaržu pirmo reizi, viņš vēlas to atcerēties, lai izprastu apkārtējās pasaules uzbūvi," skaidro Makbīts. Tā kā bērni tikai pakāpeniski mācās kontrolēt savas emocijas, viņi var piedzīvot emocionālas galējības. Attiecīgi, ja spēcīgs emocionāls pārdzīvojums ir saistīts ar smaržu, tā var dziļi iespiesties bērna atmiņā.
Kaut arī jaundzimušie spēj sajust vien dažas smaržas, līdz astoņu gadu vecumam bērna oža kļūst arvien niansētāka un spēcīgāka. Cilvēkam oža turpina progresēt aptuveni līdz 20 gadu vecumam, pēc tam tā pakāpeniski kļūst vājāka, bet vecumdienās paliek izteikti vāja.
Lai gan katram ir individuāla ar smaržām saistīta pieredze, tomēr asociāciju veidošanās process visiem ir vienāds. Ožas nervs ir īsākais nervs galvaskausā, un no amigdalas jeb mandeļveida kodola (emociju kontroles centrs) to atdala vien divas sinapses jeb neironu savienojumi, skaidro Makbīts. Savukārt no amigdalas smaržai jāšķērso vien trīs sinapses, lai nokļūtu hipokampā – smadzeņu struktūrā, kuras viena no funkcijām ir veidot jaunas atmiņas. Tādējādi smaržas mūsu smadzenes sasniedz ātrāk nekā sadzirdētais un redzētais. Šai informācijai ir nepieciešama ilgāka apstrāde prefrontālajā garozā, pirms tā sasniedz hipokampu.
Bērnībā, kad sajūtam vecmāmiņas cepto pankūku vai lauku pirts smaržu, tā saglabājas mūsu smadzenēs, lai zinām, kā jāreaģē, nākamo reizi to ieelpojot. Lai gan nav konkrētu pierādījumu, tiek uzskatīts, ka atmiņā palikušās smaržas ir svarīgas evolūcijai. Rakstā minētie eksperti lēš – ir tikai loģiski, ka, pirmo reizi saskaroties ar kādu smaržu, smadzenes to identificē kā labu vai sliktu, lai nākotnē izvairītos no potenciālajām briesmām. "Tas ir viens no iemesliem, kāpēc cilvēkiem bieži vien rodas spēcīgas asociācijas ar kādu smaržu," stāsta Pitsburgas Universitātes neirobioloģijas docente Klēra Čītema.
Ar smaržām veidojas ne vien patīkamas asociācijas, bet arī gana nepatīkams. Domājams, ikviens ir saskāries ar smaržām, kuras ilgi paliek atmiņā ne jau to patīkamāko iespaidu dēļ.
Daži emocionālie signāli ir cieši saistīti ar noteiktām smaržām. Piemēram, cilvēks automātiski identificē tos kā bīstamu toksīnu vai bojāta ēdiena smaku. Makbīts teic, ka tieši tādēļ daudzās valstīs tiek piekopta prakse dabasgāzei pievienot bojātu olu smaržu, jo citādi potenciāli bīstamās vielas smaržu cilvēks nespēj saost. Lai gan dabasgāzes odorizācija sākās jau 1880. gados Vācijā, šī prakse kļuva izplatīta vien pēc gāzes sprādziena, ko izraisīja nepamanīta noplūde kādā Teksasas skolā 1937. gadā.
Taču daudzu smaržu nozīmi mēs apgūst vien dzīves laikā. Piemēram, mazuļiem it nemaz nešķiet, ka fekālijas smaržo briesmīgi. To viņi apgūst ar laiku, iemācoties arī attiecīgas sejas izteiksmes, kuras jārāda, saožot nepatīkamo smaku, skaidro Heiss.
"Mēs visu laiku meklējam jaunas norādes apkārtējā vidē," saka Heiss, tāpēc daudzas bērnības atmiņas ir balstītas uz pirmajām sajustajām smaržām. "Smadzenes jauno maņu pieredzi saista ar visu, kas tajā brīdī notiek apkārt. Ķermenis cenšas mūs aizsargāt, tādējādi iemācot mūs orientēties apkārtējā pasaulē."
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
