Kā pieķert meli? Pētījumā atklāj gaužām vienkāršu un efektīvu veidu

Popkultūra mums ir iemācījusi, ka nav efektīvāka veida meļu pieķeršanā kā poligrāfa jeb tā dēvētā melu detektora tests. Poligrāfs nav nekāda "Google" vai mākslīgā intelekta detektīvs, kas spēj sekunžu laikā pārbaudīt teiktā faktoloģisko precizitāti. Tas vienkārši atbilžu laikā fiksē ķermeņa fizioloģiskos parametrus – tādus kā asinsspiediens, pulss, ieelpu un izelpu biežums, svīšana. Un šos rādītājus interpretē cilvēks. Taču šobrīd vairumā valstu poligrāfs atzīts par neuzticamu rīku. Un ne bez pamata.

Portsmutas Universitātes sociālās psiholoģijas profesors Alderts Vrijs vietnē "The Conversation" klāsta: "Cilvēki bieži pieņem, ka meļi būs nervozi. Piemēram, ka tie vairīsies skatīties iztaujātājam acīs, knibināsies un nespēs noturēt rokas mierā, bieži izteikti norīs siekalas vai izteikti svīdīs. Taču šiem pieņēmumiem nav zinātnisku pierādījumu. Problēma ir, ka arī cilvēki, kas saka taisnību, šādās iztaujāšanās var kļūt nervozi un uzvesties līdzīgi."

Iedomājaties sevi izmeklētāja kabinetā – neko neesat noziedzies, bet jūs pēkšņi nepatiesi apvaino kāda smaga nozieguma izdarīšanā, apber ar jautājumiem par to, ko darījāt laikā no pulksten 11 līdz pulksten 12.30 aizpagājušajā trešdienā. Domājams, svīdīs un nervozi rokas berzēs ne viens vien cilvēks tikai stresa situācijas dēļ. Un, galu galā, ja melis ir nolēmis maldināt, viņš, visticamāk, apzināti pieliks pūles, lai neuzvestos veidos, ko parasti interpretējam kā nervozitātes izpausmes.

Taču meļi no godīgajiem būtiski atšķiras tajā, ko viņi pasaka. Meļi visbiežāk tiecas savu stāstu nesarežģīt – tas ir pēc iespējas vienkāršāks un ar maz detaļām. Pirmkārt, viņi baidās sapīties savos melos, un, otrkārt, nevēlas dot iztaujātājiem pārāk daudz pavedienu, kurus šķetināt. Ja tu trīs apgalvojumu vietā mini jau 10, tad izmeklētājiem ir par septiņiem apgalvojumiem vairāk, par kuriem tevi tālāk iztaujāt un lūgt precīzāku informāciju. Nāktos izdomāt jaunus melus, tad atkal jaunus, līdz stāsts kļūtu pārāk sarežģīts. Nāktos ilgi domāt, pirms sniegt atbildi, kas arī radītu aizdomas, ka teiktais nav atsaukts atmiņā un reāli noticis notikums, bet uz vietas izdomāts.

Tie, kas saka patiesību, pirmajā iztaujāšanas reizē arī mēdz neatklāt visas detaļas. Iespējams, jo neuzskatīja tās par svarīgām. Vai arī uzskata, ka visiem taču ir skaidrs, kā notika īstenībā – kāpēc gan tērēt laiku liekām detaļām. Tas, ar ko šī grupa atšķiras no meļiem – godīgie bez iebildumiem sniedz papildinformāciju un atbild uz jautājumiem, cik detalizēti vien spēj.

Lūk, šo aspektu nolēma izpētīt Amsterdamas Universitātes pētnieki, deviņu eksperimentu sērijā iesaistot 1445 cilvēkus. Tiem bija jāatšķir meli no patiesības ar roku rakstītos apgalvojumos, videointervijās, videointerviju transkriptos vai tiešraides intervijās par to, ko studenti darījuši vai nav darījuši universitātes pilsētiņā. Vienā liecību daļā tika inscenēta negodprātīga studentu rīcība, kas ietvēra arī zādzību, bet otrā liecību daļā nekā slēpjama nebija.

Vērtētāji sadalīti grupās – vienai grupai likts pievērst uzmanību visai informācijai, kas vien tiem šķiet būtiska. Gan teiktajam, gan ķermeņa valodai, uzvedībai, gan arī iedrošināts uzticēties savai intuīcijai, ja tā kaut ko saka priekšā. Otrai grupai norādīts ignorēt visu neverbālo komunikāciju un intuīciju, bet pievērst uzmanību tikai un vienīgi tam, cik detalizēts ir stāstījums vai liecība – vai ir minēti detalizēti citu cilvēku raksturojumi, notikumu vietas, darbības, objekti un arī notikumu laika līnija. Lūgts izvērtēt, cik konkrēts un specifisks, detaļām bagāts bijis vēstījums.

Kā izrādījās, otrā stratēģija ir daudz, daudz efektīvāka. Pirmā grupa, kas ņēma vērā visus faktorus, meļus no godīgajiem nespēja atšķirt biežāk par nejaušu izdarītu minējumu. Savukārt otrās grupas dalībnieki spēja atšķirt melus no patiesības biežāk par nejaušiem minējumiem. Daži "trāpīja" 59% gadījumu, bet daļa pietuvojās 80% precizitātei, kas ir ļoti iespaidīgs rādītājs.