Miljonus vērtie mūža pagarināšanas pētījumi – cik reāli un ētiski tie ir?  (1)

Altmans nemaz nav vienīgais uzņēmējs, kas atbalsta centienus pagarināt dzīves ilgumu. Arī "PayPal" līdzdibinātājs Pīters Tīls, "Amazon" dibinātājs Džefs Bezoss un "Google" līdzdibinātājs Lerijs Peidžs ir ieguldījuši miljonus projektos, kas varētu būtiski ietekmēt cilvēku dzīvi.

Viens no veidiem, kā tiek plānots pagarināt dzīvi, ir asins "atjaunošana". Ideja balstīta uz pētījumiem, kuros konstatēts, ka vecas peles atgūst jaunības pazīmes pēc tam, kad ir uzņēmušas jaunu peļu asinis. Protams, šāda ideja rosina vairākus jautājumus.

Pirmais jautājumu ir: vai tiešām tehnoloģija darbosies arī uz cilvēkiem? Šajā aspektā ekspertu viedokļi dalās – ir pamats gan skepsei, gan optimismam. Otrais jautājums ir ne mazāk būtisks: vai mūža mākslīga paildzināšana ir ētiska?

Te jābilst, ka patiesībā ne visi izplatītākie ētiskie argumenti pret dzīves ilguma pagarināšanu ir tik pārliecinoši, kā daudzi uzskata. Tomēr eksistē arī nedaudz piemirsti, bet ļoti svarīgi skaidrojumi, kādēļ mūžīgā dzīve nemaz nav to vērta.

Kāds var apgalvot, ka dzīves ilguma pagarināšana tikai nedaudz atliek neizbēgamo – mēs visi reiz mirsim. Taču šim argumentam piemīt acīmredzama pretruna, jo katra izglābta dzīvība tiek saglabāta tikai īslaicīgi.

Piemēram, dzīves garuma paildzināšana var būt līdzvērtīga slīkstoša peldētāja glābšanai, kurš pēc 10 gadiem ies bojā autoavārijā. Neskatoties uz iespējamo nāvi nākotnē, tāpat mediķi pašaizliedzīgi glābs slīkstošu cilvēku.

Tas pats attiecas arī uz medicīnu. Ja pacientam tiek izārstēta pneimonija, tāpat viņš pēc kāda laika nomirs no kaut kā cita, taču neviens ārsts nenožēlos, ka ir glābis cilvēka dzīvību.

Tādēļ krietni svarīgāk ir aplūkot to, kurp mūs var aizvest mūža ilguma pagarināšana. Visoptimistiskākajos scenārijos, ko konstruē eksperti, pat nelieli uzlabojumi varētu stipri ietekmēt dzīves ilgumu. Proti, pat ja ir iespēja pagarināt šobrīd cilvēka dzīvi par vienu gadu, rezultātā tas var izvērsties desmitgadē, jo pa to laiku iespējams tiks atklāts vēl kaut kas jauns.

Pret dzīves garuma paildzināšanu daudzi iebilst ētisku apsvērumu dēļ, kategoriski pasakot, ka neizmantos šo iespēju. Kāpēc vispār kāds varētu iebilst pret dzīves garuma paildzināšanu? Lūk, daži argumentē, ka pārāk gara dzīve gluži vienkārši ir nevēlama. Filozofs Bernards Viljamss skaidro, ka dzīvi vērtīgu padara iespēja apmierināt to, ko viņš dēvē par "kategoriskām vēlmēm" – vēlmēm, kas dod iemeslu dzīvot.

Viljamss uzskata, ka šīs vēlmes ir saistītas ar lielajiem dzīves mērķiem, piemēram, pēcnācēju radīšanu vai romāna rakstīšanu. Tāpēc viņš pauž bažas, ka paildzinot dzīvi, šādi mērķi ar laiku sāks izzust, kas savukārt nemirstību padarīs nogurdinošu.

Vai Viljamsam ir taisnība, grūti spriest. Daži filozofi norāda, ka cilvēku atmiņas ik pa laikam var mainīties, līdz ar to dažas vēlmes var atkal parādīties, kad tiek aizmirsta iepriekšējā pieredze. Citi uzsver, ka cilvēka kategoriskās vēlmes mainās, mainoties mūsu interesēm, un tas var būt nebeidzams process. Attiecīgi mūsu kategoriskās vēlmes un līdz ar to arī dzīves jēga netiks izsmelta pat ļoti ilgā mūžā.

Galu galā daudzi teic, ka pat 80 gadi nav pietiekams laika periods, lai izdarītu un sasniegtu visu, ko sirds kāro. Piemēram, daudzi tikai pensijas vecumā sāk apceļot pasauli.

Un nu beidzot filozofiskas apceres par dzīves jēgu, kas skar patiesi būtisku problēmu. Skaidrs, ka dzīves pagarināšanas tehnoloģijas būs dārgas, tādēļ mazturīgi cilvēki var pat nesapņot par tām. Šķiet netaisnīgi, ka miljardieri svinēs ar šiku savu 150. jubileju, kamēr vidējais mirstības vecums būs 70–80 gadi.

Mūsdienās demokrātiskas valstis tiecas uz to, lai medicīnas pakalpojumi būtu pieejami visiem vienlīdzīgi, kaut arī skaidrs, ka esam vēl tālu no šāda modeļa. Protams, visiem pieejama medicīna veicina vienlīdzību, taču daži uzsver, ka no otras puses, nepieļaujot mūža pagarināšanas tehnoloģiju attīstību, pasliktināsies to cilvēku stāvoklis, kuri finansiāli var atļauties šīs procedūras. Un vai tiešām, pārtraucot izstrādāt tehnoloģijas, kas uzlabo vecu cilvēku veselību, tiks veicināta vienlīdzība?

Ekspertus satrauc arī ekstremāli dzīves pagarināšanas gadījumi. Ja cilvēku mūžs kļūtu pārāk ilgs, tas varētu mazināt cilvēces pielāgošanās spējas un izraisītu sociālo stagnāciju. Pat minimāla mūža paildzināšana var radikāli palielināt iedzīvotāju skaitu uz pasaules. Tāpēc, lai izvairītos no pārapdzīvotības, nāksies samazināt dzimstību, kas krasi palēninās paaudžu maiņu.

Iepriekšējie pētījumi atklāj, ka nesamērīgs mūža garums var neticami kaitēt sabiedrības progresam: palielināsies cilvēces izzušanas draudi, tiks apdraudēta individuālā labklājība un mazināsies morālā attīstība.

Daudzas jomas gūst nenovērtējamu labumu no regulāra jaunu prātu un ideju pieplūduma. Pat ja zinātnieku smadzenes ar vecumu nezaudētu savu asumu, viņi turpinātu meklēt un interpretēt informāciju tādā veidā, kas apstiprinātu jau zināmos faktus, tādējādi varētu palēnināties jaunu zinātnisko teoriju izstrāde un akceptēšana.

Tāpat arī morālie uzskati tiktu pakļauti seniem aizspriedumiem. Jo īpaši, ja varas pozīcijas piederētu tieši cilvēkiem ar garu mūžu, kuru uzskati ir veidojošies, piemēram, pirms 100 gadiem. Šādā gadījumā diez vai varēs cerēt uz jebkādām izmaiņām sabiedrībā. Turklāt katras paaudzes morāles kodekss vismaz dažos aspektos ir ļoti maldīgs. Galu galā mūsdienu sabiedrība nosoda verdzību, kas agrāk bija absolūta norma. Kāpēc lai mēs nekļūdītos savos pieņēmumos? Paaudžu maiņas palēnināšanās var aizkavēt brīdi, kad tiek atpazītas un labotas morālās katastrofas, īpaši tās, kuras mēs paši nespējam saskatīt.

--
Šis raksts ir pārpublicēts no "The Conversation" saskaņā ar "Creative Commons" licenci un autora atļauju. Visu rakstu oriģinālvalodā var lasīt vietnē "The Conversation".

Raksta autori ir Monaša Universitātes (Monash University) lektors Džulians Koplins (Julian Koplin) un Melburnas Universitātes (The University of Melbourne) pētnieks Kristofers Džingels (Christopher Gyngell).