'Cik pretīgi! Vemt gribas!' Kāpēc nepatīkami skati izraisa sliktu dūšu

Riebums ir sarežģīts emociju veids, kas var izraisīt arī psiholoģisku un fizioloģisku reakciju. Kad cilvēki pamana kaut ko nepatīkamu, šis skats izraisa virkni signālu nervu sistēmā un citās ķermeņa daļās, kas liek mums novērsties no satraucošā skata un var izraisīt rīstīšanās refleksu, kas savukārt var izraisīt arī vemšanu, skaidro Mičiganas Universitātes Psiholoģijas nodaļas asociētais profesors Džošs Akermans.

Kaut arī nepatīkami skati var izraisīt sliktu dūšu, tomēr lielākā daļa cilvēku nesāks vemt, lai arī cik netīkams skats būtu. Patiesībā vemšana ir patoloģija un tāpēc šajā gadījumā maz ticama. Izņēmums gan ir redzēt citu vemjam. Mūsu smadzenēs ir tā devētie spoguļneironi, kas ļauj atdarināt darbības, kuras redzam – par nožēlu arī vemšanu!

"Katram ir sava jutīguma pakāpe pret riebumu," saka Akermans. "Jutīgs cilvēks, redzot nepatīkamus skatus, piedzīvos vairāk tādu fizioloģisko un psiholoģisko izmaiņu, kas galu galā var novest līdz vemšanai."

Lai gan nepatīkamā priekšmeta tuvumam ir liela nozīme – jo tuvāk, jo sliktāk – tomēr ir arī tādi cilvēki, kas sliktas dūšas simptomus var sajust, pat skatoties filmas. 2020. gadā veikts pētījums atklāja, ka pretīgu attēlu skatīšanās var izraisīt kuņģa darbības traucējumus un likt cilvēkiem novērsties no redzētā.

"Tas var izraisīt spazmas un ietekmēt gremošanas sistēmu, veicinot vemšanas reakciju," skaidro Kolorādo Universitātes Antropoloģijas nodaļas asociētā profesore Tara Robinsa. "Mēs neesam mašīnas. Evolūcija mums ir devusi dažādus rīkus, kas palīdz izvairīties no bīstamām un nepatīkamām lietām, taču prāts ne vienmēr var aptvert, vai redzētais ir realitāte un patiešām mūs apdraud, vai ir tikai televīzijas sižets."

Cilvēkiem, visticamāk, riebums attīstījās evolūcijas rezultātā – lai izvairītos no potenciāli kaitīgu vielu nonākšanas organismā, izstrādājās vemšanas reflekss, kas nekavējoties atbrīvo kuņģi no nevēlamiem produktiem.

Nav gan skaidrs, kurā brīdī cilvēki sāka vemt, redzot nepatīkamus skatus. Taču Čārlzs Darvins 1860. gadu beigās izvirzīja hipotēzi, ka vemšanas reflekss attīstījās, lai neļautu mūsu senčiem uzņemt produktus, kas varētu viņus nogalināt. Darvins ievēroja, ka cilvēki, jūtot riebumu, uzvedas līdzīgi, neatkarīgi no audzināšanas vai kultūras, kurai tie pieder. "Tātad muskulatūras reakcija, kas evolūcijas laikā izstrādājās pret nepatīkamiem objektiem un ainām, atbild arī par vemšanas izraisīšanu," skaidro Arizonas štata universitātes kognitīvais psihologs Maiks Makbīts. Toties riebums ir teju vienīgā emocija, ko spējam sajust arī fizioloģiski.

Djūka Universitātes psihiatrijas un uzvedības zinātņu profesore Nensijas Cukere uzsver, ka atmiņām un asociācijām ir izšķiroša nozīme tajā, ko uzskatām par nepievilcīgu, nepatīkamu un riebīgu un kā uz to jāreaģē. Ja kāds priekšmets asociējas ar traumatisku pieredzi, tas var izraisīt sliktu dūšu un ārkārtējos gadījumos pat vemšanu. Piemēram, ja kāds pārtikas produkts bija izraisījis saindēšanos, tad visdrīzāk cilvēks vēl ilgus gadus rīstīsies, to ieraugot. "Tā ir spēcīga iekšējā asociācija, ko teju nav iespējams pārvarēt," saka Cukere.