Cik lielā karstumā varam normāli funkcionēt? Eksperimentā pēta organisma spēju robežas

Ceturtdien, 6. jūlijā, ikgadējā Eksperimentālās bioloģijas biedrības rīkotajā konferencē, kas norisinājās Edinburgā, Skotijā, Rouhemptonas Universitātes profesors Luiss Halsijs prezentēja sava darba rezultātus – viņš ar kolēģiem veica eksperimentu, kurā vērtēja cilvēka organisma reakciju, ilgstoši uzturoties lielā karstumā.

Eksperimentā piedalījās pats Halsijs. Kopā 13 pieaugušie vecumā zem 60 gdiem. Dalībniekiem bija jāguļ uz kušetes slēgtā telpā, kur viņi tika pakļauti dažādam mitruma līmenim un temperatūrai. Katrā no apstākļiem bija jāpavada stunda. Vispirms 40 grādu temperatūrā (pēc Celsija) pie relatīvā gaisa mitruma 25 procenti, tad arī stunda 50 grādu temperatūrā un jau arī mitrākā gaisā – relatīvais gaisa mitrums 50 procenti. Par atskaites punktu izvēlēti 28 grādi pēc Celsija (relatīvais mitrums 50 procenti) – kaut šī "vidējam latvietim" jau šķitīs visai augsta temperatūra, cilvēka organisms 28 grādos aizvien var normāli funkcionēt un uzturēt stabilu serdes jeb ķermeņa iekšējo temperatūru.

Visu eksperimenta laiku tika ņemti mērījumi reālā laikā, lai vērtētu, kā līdz ar temperatūras izmaiņām mainās vielmaiņas ātrums, organisma enerģijas patēriņš. Paaugstinot temperatūru līdz 40 grādiem, miera stāvoklī vielmaiņas ātrums pieauga par 35 procentiem, taču ķermeņa iekšējā temperatūra palika nemainīga. Pie 50 grādiem vielmaiņas ātrums bija jau par 56 procentiem lielāks, pulss par 64 procentiem ātrāks, kā arī serdes temperatūra pieauga vidēji par vienu grādu. Tas nozīmē, ka cilvēks vairs nespēj sevi efektīvi atdzesēt, šādā karstumā uzturoties ilgstoši.

"Mūsu spēja svīst ir gluži kā superspēja. Ja vien ārā nav ārkārtīgi mitrs, jo tad svīšanas mehānisms vairs nav efektīvs. Sviedri paliek uz ādas un neiztvaiko," raidorganizācijai NBC klāsta pētījuma vadošais autors. 50 grādos pēc Celsija un pie samērā liela mitruma svīšana gandrīz vairs nepilda savu dzesējošo funkciju. Tādējādi Halsijs uzskata, ka cilvēka organisma spēju augšējā robeža ir diapazonā starp 40 un 50 grādiem pēc Celsija.

Kaut tiem, kas iecienījuši pēršanos pirtī vai sēdēšanu saunā, 50 grādi varētu šķist kā tīrais nieks, jāatgādina – sauna ir atpūta kontrolētā vidē, un vienmēr ir visas iespējas iziet ārā vai temperatūru regulēt atbilstoši savām vajadzībām. Kas pavisam cits ir nemitīga sauna visapkārt. Speciālisti prognozē, ka arī Latvijā tuvā nākotnē vasarās varam piedzīvot karstuma viļņus, kas nu vairs nav tikai ar +35 vai +37, bet jau +40 grādu temperatūru. Ik gadu daudzu cilvēku priekšlaicīga nāve tiek saistīta ar ekstrēmiem karstuma viļņiem.

Tiesa, Halsija darbam ir arī kritiķi, kas iesaka neizdarīt pārsteidzīgus secinājumus. Džordžijas Tehnoloģiju institūta Bioloģijas zinātņu skolas pētnieks Maikls Savka NBC norādīja uz, viņaprāt, būtiskiem trūkumiem Halsija eksperimentā. Proti, cilvēki tika pakļauti karstumam pēkšņi, turklāt visi bija no Apvienotās Karalistes. Kaut tur arī spēcīgi karstuma viļņi pēdējos gados nav retums, tā tomēr nav vieta, kur regulāri temperatūra pārsniedz +40 grādus, kur nu vēl pietuvojas +50 grādiem. Savka uzskata, ka šāda pēkšņa dalībnieku izsviešana no komforta zonas nesniedz pilnībā objektīvu ainu. Vai Halsija eksperimenta rezultāti būtu tādi paši, ja +40 un +50 grādu temperatūrā stunda būtu jāpavada cilvēkiem, kas ir aklimatizējušies dzīvei šādā vidē? Uz to atbildi sniegtu vien eksperiments ar plašāku dalībnieku izlasi, iekļaujot arī cilvēkus, kas dzīvo karstākās pasaules vietās.