Staigājoša līķa sindroms un četri citi reti un neparasti psihiskie traucējumi

Fregoli sindroms ir stāvoklis, kad indivīdam šķiet, ka absolūti dažādi cilvēki patiesībā ir viena un tā pati persona, kas visu laiku maina savu izskatu. Attiecīgi cilvēkiem ar šo sindromu bieži vien rodas sajūta, ka viņus vajā maskējušies cilvēki.

Sindroms ir nosaukts itāļu teātra aktiera Leopoldo Fregoli vārdā. Viņš bija pazīstams ar spēju ātri mainīt savu tēlu turpat uz skatuves.

Fregoli sindroms parasti sastopams kopā ar citiem psihiskajiem traucējumiem. Tie var būt bipolāri traucējumi, šizofrēnija, kā arī obsesīvi kompulsīvi traucējumi. Tāpat sindromu var izraisīt smagas smadzeņu traumas un Parkinsona slimības ārstēšanai paredzētā levodopa lietošana.

2018. gadā veiktajā pārskatā tika konstatēts, ka līdz šim ir konstatēti mazāk nekā 50 Fregoli sindroma gadījumi. Turpretī 2020. gada pētījumā tika ziņots, ka Fregoli sindroms ir sastopams aptuveni 1,1 procentam insultu pārcietušam cilvēkam, kas varētu nozīmēt, ka patiesībā ir krietni vairāk nekā 50 saslimšanas gadījumu. Taču tas joprojām ir liels retums. Joprojām arī nav zināms, kā Fregoli sindromu ārstēt, bet antipsihotiskie līdzekļi var mazināt simptomus.

Kotāra sindromu dēvē arī par "staigājoša līķa sindromu". Cilvēki ar šo sindromu uzskata, ka ir miruši un vispār neeksistē. Atsevišķos gadījumos cilvēkam var šķist, ka trūkst kādas ķermeņa daļas. Kotāra sindroma riska faktori ir šizofrēnija, depresija un bipolārie traucējumi. Taču tiek ziņots arī par pretvīrusu medikamenta aciklovīra retu blakusparādību, kas var izraisīt Kotāra sindroma simptomus.

Sindroms ir nosaukts 19. gadsimta franču neirologa Žila Kotāra vārdā, kurš pirmo reizi šo stāvokli aprakstīja 1882. gadā.

Šo reto sindromu, kas ir konstatēts vien dažas reizes, parasti ārstā ar antidepresantiem, antipsihotiskiem un garastāvokli stabilizējošiem līdzekļiem, kā arī elektrokonvulsīvo terapiju (MEKT).

Svešas rokas sindroms ir viens no dīvainākajiem neiroloģiskajiem traucējumiem. Cilvēkiem ar šo sindromu ir sajūta, ka viņa roka darbojas autonomi un tā viņam nepieder.

Sindroms pirmo reizi tika konstatēts 1908. gadā, bet skaidri aprakstīts tikai 20. gadsimta 70. gadu sākumā. Terminu "svešas rokas sindroms" ieviesa amerikāņu neirofiziologs Džozefs Bogens, kurš centās aprakstīt nepakļāvīgu un dīvainu (rokas) uzvedību, kas reizēm novērojama atveseļošanās laikā pēc noteikta veida smadzeņu operācijām.

Cilvēkiem ar svešas rokas sindromu parasti ir maņu traucējumi, kuru dēļ viņi norobežojas no savas rokas. Pētījumi liecina, ka cilvēki ar šo sindromu bieži vien uzskata, ka roka ir svešu dvēseļu vai organismu apsēsta. Sindroma cēloņi ir demence, insults, Kreicfelda–Jakoba slimība, audzēji un pat krampji. Ir saņemti arī ziņojumi par svešas rokas sindroma gadījumiem pacientiem, kuriem smagas epilepsijas ārstēšanai tika veikta kreisās un labās smadzeņu puslodes atdalīšanas operācija.

Kopumā šis sindroms ir sastopams ļoti reti. Pārskatā, kas veikts 2013. gadā, tika konstatēti tikai 150 gadījumi.

Kaut arī svešas rokas sindromu līdz galam nav iespējams izārstēt, tomēr simptomus var mazināt un zināmā mērā novērst, veicot ar slimo roku dažādus vingrinājumus. Pat tik elementārus uzdevumus kā priekšmetu turēšanu slimajā rokā. Simptomus var mazināt arī ar botulīna toksīna injekcijām un spoguļu kastes terapiju.

Ekboma sindroms izraisa taustes halucinācijas, kuru laikā slimniekiem rodas sajūta, ka viņos ir invadēti parazīti (kukaiņi), kuri rāpo zem ādas. Ekboma sindromu saista ar vairākām slimībām, tostarp paranoīdo šizofrēniju, organiskiem psihiskiem traucējumiem, neirozi un personības traucējumiem. Atsevišķos gadījumos sindromu var izraisīt alkohola abstinence, kokaīna lietošana, insults, demence un smadzeņu daļas, ko sauc par talāmu, bojājumi.

Saskaņā ar vairāk nekā tūkstoš Ekboma sindroma gadījumu metaanalīzi tas biežāk sastopams cilvēkiem, kas vecāki par 40 gadiem un sievietēm (divas trešdaļas no visiem gadījumiem ir konstatēti sievietēm). Taustes halucināciju simptomi var ilgt pat četrus gadus. Ekboma sindroma slimnieki bieži atsakās no psiholoģiskās palīdzības, jo ir pārliecināti, ka problēma ir jārisina medicīniski.

Sindroms ir nosaukts zviedru neirologa Karla Ekboma vārdā, kurš pirmo reizi aprakstīja šo stāvokli 20. gadsimta 30. gadu beigās.

Precīzs cilvēku skaits, kuri cieš no Ekboma sindroma, nav zināms. Taču vienā pētījumā tika ziņots par aptuveni 20 jauniem gadījumiem katru gadu vienā no lielākajām specializētajām ASV klīnikām.

"Alises Brīnumzemē" sindroms, ko dēvē arī par Todda sindromu, cilvēkiem rada izkropļotu izpratni par attēlu, skaņām, pieskārieniem, laiku un telpu. Cilvēkiem ar šo sindromu priekšmeti parasti šķiet mazāki, bet cilvēki lielāki, nekā tie patiesībā ir. Var būt arī otrādi – priekšmeti tiek uztverti lielāki, nekā tie ir dzīvē, bet cilvēki šķiet krietni mazāki. Tādas sajūtas var mīties ar paranoju.

Joprojām īsti nav zināms, cik cilvēku cieš no šī sindroma. Taču ir zināms, ka visbiežāk no tā cieš bērni un migrēnas slimnieki.

Cilvēki, kuri cieš no šī sindroma, var kļūt ārkārtīgi bailīgi un krist panikā, tāpēc ārstēšanas kursā bieži vien tiek ietverta arī atpūta. Pārsvarā cilvēki no šī sindroma necieš ilgu laiku. Vienā no nesenākajiem pārskatiem par "Alises Brīnumzemē" sindromu ziņots, ka gandrīz puse no visiem slimniekiem tiek veiksmīgi ārstēti.

--

Šis raksts ir pārpublicēts no "The Conversation" saskaņā ar "Creative Commons" licenci un autora atļauju. Visu rakstu oriģinālvalodā var lasīt vietnē "The Conversation".

Raksta autors ir Notingemas Trentas Universitāte (Nottingham Trent University) profesors Marks Grifitss (Mark Griffiths).