Dēmona kodols un nacistu atombumba – 10 stāsti par kodolieročiem un radiāciju

Kristofera Nolana režisēto filmu par izcilo fiziķi Robertu Openheimeru, kuru bieži dēvē par atombumbas tēvu, vēl var pagūt noskatīties arī Latvijas kinoteātros. Tikmēr "Delfi Campus" ielūkojās rakstu arhīvā un apkopoja interesantākos stāstus par visu, kas saistīts ar kodolieročiem, kodolpētniecību un radiāciju.

No ieskata, kas šobrīd notiek pagājušā gadsimta kodolbumbu izmēģinājumu poligonos, līdz stāstam par nacistu centieniem pirmajiem izstrādāt kodolbumbu un intervijai ar kādreizējo Salaspils kodolreaktora darbinieci Guntu Ķizāni – te 10 aizraujoši stāsti par kodolieročiem, kodolreaktoriem un kodolavārijām.

Pirms nepilniem 75 gadiem, agrā 1945. gada 16. jūlija rītā, debesis virs tuksneša Ņūmeksikā spēji izgaismojās. Nedaudz vairāk nekā 400 cilvēku bija liecinieki kodollaikmeta straujajai rītausmai – "Trinity" jeb "Trīsvienības" kodolizmēģinājumam, pirmajam sekmīgajam cilvēces vēsturē. Jau pēc mēneša par kodolbumbu postošo spēku uzzināja arī pasaule, ASV bombardējot Hirosimu un Nagasaki. Padomju Savienība saprata, ka spēku līdzsvars nu ir izjaukts un tai steidzīgi vajag savu pastardienas ierīci. Turpmākais pusgadsimts pasaulei nesa vairāk nekā divus tūkstošus kodolsprādzienu, un liela daļa no tiem bija koncentrēta vienuviet – lielvalstu izvēlētajos poligonos. Kodolizmēģinājumi nu beigušies, ja neņem vērā dažus Ziemeļkorejas "izlēcienus" pēdējos gados, taču poligoni aizvien ir turpat, atgādina par bruņošanās sacensību un tās sekām. Kuri bija kodolizmēģinājumu karstie punkti, un kas tajos notiek šodien? Kā par pārsteigumu, dažas no šīm vietām aizvien ir samērā brīvi pieejamas arī ziņkārīgajiem, uz pārējām var tikt ierobežotu dienu skaitu gadā īpašās tūrēs.

Lasīt vairāk

Kopā bija aptuveni 1200. Vērienīgākajā no eksperimentiem tika izmantoti 664, bet pēc kara no tiem sākumā uzieti 659. Iespējams, dažus bēgot līdzi bija paķēris eksperimenta vadošais zinātnieks – Nobela prēmijas laureāts Verners Heizenbergs. Pārējie no vairāk nekā tūkstoša jau pēckara gados bija palikuši kur nu kurš, tostarp ir aizdomas, ka daži simti caur melno tirgu nonākuši arī Padomju Savienībā. Taču nekas daudz nav zināms arī par lielāko daļu no amerikāņu karavīru un zinātnieku sākotnēji uzietajiem 659. Līdz 2013. gadā viens no tiem visai noslēpumaini uzradās uz Merilendas Universitātes fiziķa Timotija Keta galda. Runa ir par nacistu nesekmīgajā kodolprogrammā izmantotajiem urāna kubiem, kuru pēdas cer sadzīt zinātnieki.

Lasīt vairāk

Kaut virsrakstā ietvertais vēstījums varētu atgādināt rindas no kādas pasakas vai zinātniskās fantastikas stāsta, tā ir atsauce uz pavisam īstiem notikumiem Losalamosā, Ņūmeksikā, vietā, kur dzima pirmie atomieroči. Par "dēmona kodolu" iesaukta neliela plutonija-239 lode, kurai sākotnēji bija paredzēts sēt nāvi Japānā, proti, tikt izmantotai trešajā kodoluzbrukumā. Par laimi, tas nenotika – Japāna kapitulēja pēc pirmajiem diviem. Taču pāris dzīvību necilā paskata bumbiņa savā kontā tomēr varēja "ieskaitīt" – nevērīgi pārkāpjot tolaik jau tā ne pārāk stingros drošības protokolus, divi jauni un talantīgi fiziķi paši sev parakstīja ļoti mokošas nāves spriedumu.

Lasīt vairāk

No malas tas izskatījās kā prasts melnu ķieģeļu un koku krāvums – un šos vārdus teicis nevis kāds nelabvēlis vai nievātājs, bet gan pats projekta vadītājs, izcilais fiziķis Enriko Fermi. Tik tiešām, vēsturē pirmais kodolreaktors, kurā panākta pašuzturoša ķēdes reakcija, tā arī tika nosaukts – "Chicago Pile-1" jeb, brīvā formā tulkojot burtiski, "Čikāgas čupa-1". Vēsturiskajā eksperimentā reaktora jauda nesasniedza pat vienu vatu, taču zinātniskais nozīmīgums bija milzīgs. Fermi komanda praktiski pierādīja, ka kontrolēta enerģijas iegūšana no atomu kodolu skaldīšanas ir iespējama.

Lasīt vairāk

"Apkārt viss bija liesmās. Zāle dega, ceļš burtiski kusa. Māte skaitīja lūgšanu, viņa domāja, ka pasaules gals ir klāt," žurnālā "National Geographic" publicētā materiālā atminas Billijs Rīvss. Bija 1961. gada janvāra nakts, un Billijs grasījās doties pie miera. "Te pēkšņi – kas, pie velna...?" Izskrējis ārā uz lieveņa, viņš redzēja miežu laukā pārsimt metrus tālāk nogāžamies liesmu apņemtu bumbvedēju. Taču tobrīd neviens no notikuma lieciniekiem nenojauta, ka bumbvedēja avārija ir tīrais nieks salīdzinājumā ar to, kas varēja notikt, – avārijas brīdī tika izmestas arī divas ūdeņraža bumbas, no kurām viena bija ļoti tuvu tam, lai eksplodētu ar jaudu, kas 250 reizes pārsniedz uz Hirosimas nomestās atombumbas jaudu.

Lasīt vairāk

Tavā ciematā ierodas karavīri, pavēl ātri savākt mantiņas un sagatavoties tūlītējai evakuācijai. Kad tu mēģini iebilst un noskaidrot iemeslus, tev neko daudz nepaskaidro, varbūt vien paziņo, ka izplatās nezināma slimība vai kas tamlīdzīgs. Kopš pasaulē vislabāk zināmās kodolkatastrofas – eksplozijas Čornobiļas atomelektrostacijas (AES) ceturtajā reaktorā – nu apritējuši 35 gadi. Par Čornobiļu stāstīts daudz un bieži, tostarp pirms dažiem gadiem plašu atzinību izpelnījās tik tiešām lieliskais HBO piecu sēriju stāsts "Čornobiļa" par upuriem, kas bija jānes gan katastrofas seku likvidatoriem, gan iedzīvotājiem, gan tiem, kas centās aizrakties līdz katastrofas patiesajiem cēloņiem. Taču gandrīz 30 gadus pirms Čornobiļas PSRS piedzīvoja kodolavāriju, kas radioaktīvā piesārņojuma ziņā līdz pat 1986. gadam bija nopietnākā pasaulē, – Kištimas jeb "Majak" katastrofu.

Lasīt vairāk

Šobrīd, kad Krievija izvēlējusies atmest pasauli atpakaļ 20. gadsimta vidū un savā retorikā kā vienu no izspēlējamiem trumpjiem uzsver kodoltriecienu, varam būt pateicīgi, ka paši postošākie kodolieroči pasaulē tā arī palika "uz papīra" un nekad netika uzbūvēti. Vismaz, cik mums zināms un cik valstis savulaik publiski atzinušas. Šie ieroči ir tā dēvētās "sālītās" bumbas – ar atsauci uz bibliskiem motīviem par nāves un iznīcības sēšanu, padarot plašas teritorijas neapdzīvojamas paaudzēm ilgi.

Lasīt vairāk

Mēnešiem ilga tumsa, sals, globāls bads un – galu galā – gandrīz visas cilvēces izmiršana. 1983. gadā visa pasaule uzzināja par šādu biedējošu scenāriju. Tolaik jau ievērību guvušais zinātnieks un zinātnes komunikators Karls Seigans ar vēl četriem līdzgaitniekiem izdevumā “Science” publicēja darbu, kurā brīdināja par globāla kodolkara potenciālajām sekām un ieviesa jaunu terminu – kodolziema, ar kuru saprot postošas klimata pārmaiņas šādas kataklizmas rezultātā. Desmitgadēs pēc tam scenāriji vairākkārt modelēti no jauna, un daži tapuši pavisam nesen – jau pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā, kad Kremlis devis visai skaidrus mājienus, ka neizslēdz arī kodolieroču pielietošanu.

Lasīt vairāk

Kādā kinokomēdijā par zinātniekiem bija citāts, ka zinātnieces tādas "žāvētas haizivis" vien ir, apkārtējā dzīve viņas neinteresē, tikai zinātne. "Garām, garām! Tas ir garām!" moži smejas LU Ķīmiskās fizikas institūta vadošā pētniece Gunta Ķizāne un stāsta pilnīgi neticamus stāstus – kā saslimusi, Kaukāzā mielojoties ar pusjēlu lāča gaļu, kā redzējusi ārkārtīgi skaisto Čerenkova efektu, kas licis iemīlēties kodolenerģētikā, kā lidināja pa gaisu "tesmeni"– ar hēliju pildītu cimdu.

Lasīt vairāk

Kodolreaktori piedāvā vienu no potenciāli tīrākajiem enerģijas avotiem ilgtermiņā, taču arī gadījumā, ja pie lietas ķeras augstskolas beiguši fiziķi baltos uzsvārčos, reizēm šis tas var noiet pamatīgi šķērsām, par ko skaudri atgādina dažas labi zināmas avārijas vēsturē. Taču kas notiek, ja pie savu kodolreaktoru konstruēšanas ķeras pusaudži? Izrādās, daži jaunieši ir ne tikai centušies, bet patiešām arī uzbūvējuši paši savus kodolreaktorus. Apķērīgajam ASV skautam Deividam Hānam tas līdz galam neizdevās, taču sekojošais skandāls pēc viņa radioaktīvā šķūnīša nojaukšanas atklāja stāstu par spožu prātu, teju vai apsēstību ar zinātni un eksperimentēšanu. Vienlaikus arī stāstu par bīstamu vieglprātību un to, cik viegli tolaik bija aptīt ap pirkstu pat dažu labu valsts iestādi, kurai būtu jāuzrauga drošība, nevis jāsniedz pusaudzim informācija par kodolreaktora būvniecību.

Lasīt vairāk