Profesors izskaidro, kā kaķi pieradināja cilvēkus un iemācījās ar mums manipulēt

Spriežot pēc kaķa izmēra un izskata, es sākumā nodomāju, ka tas ir kāda cilvēka mājdzīvnieks, kas neizskaidrojamā kārtā naktī atrodas savannā. Taču tālāki novērojumi atklāja atšķirīgas iezīmes – šim dzīvniekam kājas bija nedaudz garākas nekā vairumam mājas kaķu un astei bija raksturīgs melns gals. Tomēr, ja tu šādu dzīvnieku ieraudzītu, skatoties ārā pa virtuves logu, pirmā doma būtu: "Paskat, kāds skaists kaķis!" nevis "Kā Āfrikas savvaļas kaķis nonācis Ņūdžersijā (vai Berlīnē, vai Rīgā)?"

Esmu biologs, kas pēta evolūciju, un lielāko daļu savas karjeras izzinu sugu pielāgošanos videi. Pārsvarā koncentrējos uz rāpuļiem, pētot tieši ķirzaku dabisko atlasi. Tomēr, kopš piecu gadu vecuma mani fascinējuši arī kaķi – pēc tam, kad ģimenē ienāca no patversmes adoptēts mincis.

Jo vairāk domāju par Āfrikas savvaļas kaķiem, jo vairāk brīnos par to, cik sekmīgi tie evolucionējuši. Āfrikas savvaļas kaķa slava ir pelnīta – tie ir mūsu mīļo mājas kaķu priekšteči. Kaut no sava savvaļas radinieka tie atšķiras pavisam maz, mājas kaķi līdz ar suņiem ir vispopulārākie mājdzīvnieki-kompanjoni pasaulē. Pilnīgi precīzas statistikas nav, tomēr aptuveni var lēst, ka globāli pasaulē ir gan miljards kaķu, gan miljards suņu.

Acīmredzams, ka evolūcijas laikā iegūtās īpašības ir bijušas ļoti noderīgas un nodrošinājušas kaķim iespēju iekarot cilvēku sirdis un vietu pie pavarda. Kā kaķiem tas izdevās? Pētīju šo jautājumu savā grāmatā "Kaķa ņaudiens: Kā kaķi evolucionēja no savannas līdz tavam dīvānam".

Lielie kaķi – lauvas, tīģeri, pumas – parasti gozējas slavas saulītē, kad runa ir par savvaļas plēsējiem. Taču no 41 savvaļas kaķu dzimtas dzīvnieku sugas absolūts vairākums ir nelieli, aptuveni mājas kaķa izmērā. Vien daži cilvēki ir ko dzirdējuši par melnķepu kaķi, Borneo kaķi, kur nu vēl par kodkodu, tīģerkaķi vai marmorkaķi.

Teorētiski jebkura no šīm sugām varēja kļūt par mājas kaķa priekšteci. Tomēr nesen veikti DNS pētījumi neapšaubāmi liecina, ka mūsdienu mājas kaķi cēlušies no Āfrikas savvaļas kaķiem. Precīzāk, no Ziemeļāfrikā dzīvojošās pasugas Felis silvestris lybica. Kāpēc tieši Ziemeļāfrikā dzīvojošais savvaļas kaķis, ņemot vērā nelielu savvaļas kaķu sugu daudzveidību?

Īsumā – Āfrikas savvaļas kaķis bija pareizās sugas kaķis pareizajā vietā un laikā. Auglīgajā puslokā – teritorijā mūsdienu Turcijā, Izraēlā, Irānā, Irākā, Sīrijā un arī Ēģiptes ziemeļdaļā – civilizācijas pirmsākumi meklējami pirms apmēram 10 tūkstošiem gadu, kad cilvēki sāka apmesties vienuviet, veidot ciemus un nodarboties ar zemkopību.

Šajā reģionā dzīvo daudz mazo kaķu dzimtas sugu, tostarp karakali, servali, niedrāju kaķi un smilšu kaķi. Taču no tām visām tieši Āfrikas savvaļas kaķi ir tie, kas arī mūsdienās nebaidās iet iekšā ciematos un atrasties cilvēku tuvumā. Šīs sugas kaķi ir vieni no vissabiedriskākajiem. Ja tos atbilstoši audzina, tie var kļūt par lojāliem kompanjoniem. Pretēji Eiropas meža kaķim, kuru pat visuzmanīgākā audzināšana nespēj piejaucēt – tie aizvien izaugs mežonīgi.

Ņemot vērā šīs tendences, ir diezgan viegli iztēloties, kas varētu būt noticis pagātnē. Cilvēki apmetās uz dzīvi vienā vietā un sāka audzēt labību, bet pāri palikušo ražu uzglabāja nebaltām dienām. Šie graudu krājumi piesaistīja grauzējus, kuru populācijas cilvēku apmetņu tuvumā burtiski "eksplodēja". Daži no Āfrikas savvaļas kaķiem – visdrošākie, kas nebaidījās no cilvēkiem – izmantoja šo situāciju savā labā un sāka uzturēties cilvēku tuvumā, medījot grauzējus. Cilvēki pamanīja un novērtēja kaķu lomu pārtikas krājumu aizsardzībā, un attiecīgi pret kaķiem izturējās labi. Iespējams, pat deva tiem pajumti un piedāvāja papildu ēdienu. Visdrosmīgākie kaķi droši vien ar laiku sāka paciemoties arī cilvēku būdās un pat atļāva sevi paglaudīt. Un, voila! – tā radās mājas kaķis!

Tieši kur notika kaķu pieradināšana – vai tā bija viena konkrēta vieta, vai arī tas notika paralēli daudzās vietās šajā reģionā – vēl nav noskaidrots. Taču gleznojumi kapenēs un arī skulptūras liecina, ka pirms 3500 gadiem mājas kaķi jau dzīvojuši Ēģiptē. Ģenētiskā analīze – tostarp no Ēģiptē atrastu kaķu mūmijām paņemti DNS paraugi –, kā arī arheoloģiskie dati ļauj kartēt tā laika kaķu izplatību. Tie ar laiku "migrēja" uz ziemeļiem, nonāca Eiropā un vēlāk arī Ziemeļamerikā. Piejaucēti kaķi ar laiku parādījās arī Āfrikas dienvidos un Āzijā. Sena DNS analīze pat pierāda, ka sava loma mājas kaķu izvadāšanā pa visu pasauli bijusi vikingiem.

Mājas kaķiem ir daudz dažādu krāsu, kažoka rakstu un atšķirīga kažoka tekstūra – savvaļas kaķos vienas sugas ietvaros šāda dažādība nav novērojama. Dažas kaķu šķirnes ir ar vēl specifiskākām īpašībām – mančkiniem ir īsas kājas, siāmiešiem izteikti gari purniņi, bet pekiniešiem tieši otrādi – purniņi ir plakani.

Un tomēr mājas kaķi daudz neatšķiras no savvaļā dzīvojošajiem. Patiesībā ir zināmi vien 13 gēni, kas šajā pieradināšanas procesā izmainījušies. Turpretī vilku evolūcijas gaitā līdz mājas suņiem izmainījušies apmēram trīsreiz vairāk gēnu.

Šobrīd ir vien divi veidi, kā droši identificēt savvaļas kaķi. Viens no tiem ir mērīt dzīvnieka smadzenes. Mājas kaķiem, gluži kā citiem pieradinātiem dzīvniekiem, ir fiziski mazāki tie galvas smadzeņu apgabali, kas saistīti ar agresiju un bailēm. Otrs veids ir – mērīt šo dzīvnieku zarnu trakta garumu. Mājas kaķiem tas būs garāks, lai spētu sagremot arī augu izcelsmes un cita veida pārtiku, ko izdodas iegūt no cilvēkiem.

Lai signalizētu par draudzīgiem nodomiem, mājas kaķis tuvojas ar gaisā paceltu asti. Šis signāls kaķiem ir kopīgs ar lauvām, bet ne ar citām kaķu dzimtas sugām. Jebkurš, kas dzīvojis vienā mājsaimniecībā ar kaķi, zina – kaķis šo signālu lieto, lai paziņotu: "Es gribu draudzēties". Kā arī tā ir zīme, ka kaķis mūs iekļāvis savā sociālajā grupā.

Mājas kaķi ir diezgan runātīgi un saviem kompanjoniem-cilvēkiem velta daudz dažādu ņaudienu, kur katram ir sava nozīme. Pretēji gaisā paceltai astei, ņaudēšana nenozīmē, ka kaķis pret mums izturas kā pret sava klana locekli. Tieši pretēji – kaķi ļoti reti savā starpā saņaudas.

Ņaudēšanas niansētā māka attīstījusies domestikācijas procesā, lai kaķis varētu efektīvāk komunicēt ar cilvēkiem. Klausoties savvaļas kaķu ņaudēšanu, var viegli pamanīt atšķirības. Savvaļas kaķa ņaudieni ir daudz uzstājīgāki, bet mājas kaķu ņaudēšana ir tīkamāka. Pētnieki uzskata, ka šie īsākie un augstākie ņaudieni mūsu dzirdes sistēmai ir tīkamāki. Iespējams, jo šāda balss ir cilvēku mazuļiem. Pētnieki spriež, ka kaķi evolūcijas gaitā varētu būt savus ņaudienus pielāgojuši, lai labāk izpatiktu cilvēkiem.

Līdzīgi kaķi manipulē arī ar murrāšanu. Kad tie kaut ko no mums grib, tie murrā ārkārtīgi skaļi. Katrs kaķa saimnieks labi zina, kā kaķis glaužas gar kājām, kad tu ver vaļā slapjās barības paciņu. Šī murrāšana neatgādina vienkārši apmierināta kaķa murrāšanu. Tā ir uzstājīga un pieprasa mūsu uzmanību, un skaļa kā motorzāģis.

Zinātnieki ir analizējuši šo dažādo murrāšanas ierakstu audiospektru, un secinājuši, ka arī uzstājīgajā kaķa murrāšanā ir elementi, kas pārklājas ar skaņām, ko izdod cilvēku mazuļi. Saprotams, ka cilvēki neapzināti šādām skaņām pievērš vairāk uzmanības, un kaķi to iemācījušies izmantot savā labā.

Tas, protams, nevienu kaķa saimnieku nepārsteigs. Un, kaut kaķi ir apmācāmi (tos tāpat kā suņus var motivēt ar ēdienu), tie parasti mūs dresē vairāk nekā mēs kaķus. Kā vēsta populārais teiciens – suņiem ir saimnieki, kaķiem ir apkalpojošais personāls.

--

Šis raksts ir pārpublicēts no "The Conversation" saskaņā ar "Creative Commons" licenci un autora atļauju. Visu rakstu oriģinālvalodā var lasīt vietnē "The Conversation".

Raksta autors ir bioloģijas un evolūcijas pētnieks, Vašingtonas Universitātes (Washington University) profesors Džonatans Lososs (Jonathan Losos).