Kāpēc neatceries, kur noliki atslēgas, bet atceries 10 gadus nedzirdētas dziesmas vārdus?

Mūzika ilgstoši izmantota kā mnemoniska metode, lai palīdzētu atcerēties vārdus un cita veida informāciju (mnemonika ir paņēmienu kopums, ar kuriem, izmantojot mākslīgas asociācijas, var atvieglot iegaumēšanu – red.). Pirms radās pirmās rakstības, mūziku lietoja, lai mutiski nodotu tālāk stāstus un informāciju. Daudz šādu piemēru redzam vēl mūsdienās – arī alfabētu un skaitļus bērniem mēdzam mācīt ar dziesmiņu palīdzību. Tik tiešām, pat pieaugušajiem būs izaicinoši atcerēties visu alfabēta burtus, nedzirdot prātā dziesmas meldiņu vai noteiktu ritmu, ar kura palīdzību tika atvieglota alfabēta apguve.

Ir vairāki iemesli, kāpēc mūzika un teksts tik labi sasaistās kopā mūsu atmiņā. Pirmkārt, mūziku veidojošās sastāvdaļas bieži kalpo kā paredzams rāmis vai karkass, kas palīdz atcerēties ar šīm īpašībām saistīto tekstu. Piemēram, dziesmas ritms un temps jau dod norādes par to, cik garš būs nākamais vārds tekstā. Tas palīdz ierobežot potenciāli iederīgo vārdu sarakstu, attiecīgi atmiņai jāizdara izvēle starp mazāku vārdu skaitu. Ritma zīmējums var pateikt priekšā, ka šajā vietā dziesmā būs trīs zilbju vārds.

Arī dziesmas melodija palīdz tekstu sadalīt jēgpilnās daļās. Tas ļauj atcerēties lielāku informācijas daudzumu nekā tad, ja mums katru vārdu būtu jāiegaumē atsevišķi. Dziesmas bieži izmanto atskaņas, aliterācijas un citus mākslinieciskās izteiksmes līdzekļus, kas arī atvieglo darbu atmiņai.

Kad esam kādu dziesmu dzirdējuši vai dziedājuši daudz reižu šī informācija var kļūt pieejama mūsu implicītajā atmiņā. Dziedāšana līdzi kādai dziesmai, kuru reiz daudz klausījāmies, iedarbina tā dēvēto procesuālo atmiņu. Tas ir ļoti automatizēts process, gluži kā braukt ar velosipēdu – to spējam darīt bez liekas piedomāšanas par pedāļu mīšanu, līdzsvara noturēšanu utt.

Viens no iemesliem, kāpēc mūzika tiek tik dziļi iegravēta mūsu atmiņā, ir vienkāršs fakts, ka vienas un tās pašas dziesmas dzīves laikā esam dzirdējuši daudz, daudz reižu. Daudz vairāk reižu nekā esam lasījuši iecienītāko grāmatu vai noskatījušies mīļāko filmu.

Mūzika pašos pamatos ir arī ļoti emocionāla. Pētījumi liecina, ka viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc cilvēkus mūzika tā uzrunā, ir plašais emociju klāsts, ko mūzika izsauc mūsos.

Tāpat pētījumi apstiprina – emocionālus stimulus mēs atceramies daudz labāk nekā tādus, kam nav cieša saikne ar emociju uztveri. Ja mums jāiegaumē alfabēts vai tas, kādas krāsas veido varavīksni, daudz labāka motivācija būs, ja mācīšanās procesu sasaistīsim ar lipīgu un patīkamu meldiņu. Tīkamāks būs ne tikai mācību process, bet arī rezultāts – emocionālā sasaiste ļaus iegaumēto vēlāk atcerēties labāk.

Jāuzsver, ka ne visos līdz šim veiktajos pētījumos secināts, ka mūzika palīdz uzlabot spēju atcerēties ar to saistīto tekstu. Piemēram, pirmo reizi dzirdot kādu dziesmu, atcerēties reizē gan melodiju, gan tekstu ir daudz grūtāk nekā atcerēties tikai tekstu. Tas gan ir saprotams – uzreiz jātiek galā ar diviem uzdevumiem.

Taču, kad sākotnējā barjera ir pārvarēta, dziesma noklausīta vairākas reizes, tad virsroku tomēr ņem pozitīvie efekti. Kolīdz melodija ir labi zināma, arī ar to saistīto tekstu atcerēties pārsvarā ir vieglāk nekā tad, ja tekstu mēģinātu iegaumēt bez pavadījuma.

Pētījumi šajā jomā tiek veikti arī ar mērķi, lai palīdzētu cilvēkiem, kas cieš no neirodeģeneratīvām slimībām. Piemēram, mūzika var palīdzēt cilvēkiem ar Alcheimera slimību vai multiplo sklerozi atcerēties verbālu informāciju.

Nākamreiz, kad noliksi automašīnas atslēgas citā vietā, pamēģini uzreiz izdomāt lipīgu dziesmiņu. Tas var palīdzēt tev nākamajā dienā! Vismaz teorija vedina domāt, ka tā tu labāk iegaumēsi, kur atslēgas noliki.

--

Šis raksts ir pārpublicēts no "The Conversation" saskaņā ar "Creative Commons" licenci un autora atļauju. Visu rakstu oriģinālvalodā var lasīt vietnē "The Conversation".

Raksta autore ir mūzikas psiholoģe, Daremas Universitātes (Durham University) asociētā profesore Kellija Jakubovska (Kelly Jakubowski).