Kāpēc pirkstu gali ūdenī kļūst par 'rozīnēm', un kāda no tā jēga?

Vietnē "The Conversation" ir rubrika "Zinātkārie bērni" – jaunā paaudze iesūta jautājumus par sev interesējošām lietām, sākot no fantāzijām par kosmosa plašumiem vai Zemi bez cilvēkiem līdz pat pavisam ikdienišķām lietām. Tā, lūk, 12 gadus vecais Reimonds no Bothelas Vašingtonas štatā, ASV, grib zināt, kāpēc pēc vannošanās vai ilgas peldes sakrunkojas pirksti. Nav ko slēpt – arī pieaugušajiem taču tas interesē, turklāt diezgan droši var teikt, ka vairums patieso cēloni nemaz nezina.

Pārsvarā cilvēki pieņem, ka pirkstu galu sakrunkošanās notiek, jo āda absorbē ūdeni, "pietūkst" un nevienmērīgi nostiepj ādu, vietām veidojot izciļņus, vietām iedobes. Taču jau 1930. gados zinātnieki pamanīja, ka šis efekts nav vērojams cilvēkiem ar nervu bojājumiem pirkstos. Tiem pēc vannas vai peldes pirkstu gali nesakrunkojās. Tātad krunkošanos diez vai izraisa tikai ūdens uzsūkšanās ādā, jo tam ar nervu funkciju tieša sakara nav.

Pēdējās desmitgadēs veiktie pētījumi liecina, ka šī funkcija ir vairāk saistīta ar mūsu veģetatīvās nervu sistēmas darbību. Tā nav pakļauta mūsu gribas kontrolei un nodrošina tādas vitālas funkcijas kā elpošanu, asinsriti, gremošanu, acu zīlīšu sašaurināšanos vai paplašināšanos mainīga apgaismojuma apstākļos utt. Veģetatīvā nervu sistēma tostarp regulē arī asinsvadu paplašināšanos vai sašaurināšanos. Tas notiek temperatūras izmaiņu vai citu apstākļu ietekmē. Un asinsvadu sašaurināšanās pirkstu galos arī atbildīga par to, kāpēc āda sakrunkojas pēc ilgākas peldes.

Gajs Germans skaidro: "Kad rokas un pēdas nonāk saskarē ar ūdeni ilgāk par vairākām minūtēm, sviedru dziedzeru atveres ādā paplašinās, ļaujot ādas audos ieplūst ūdenim. Šis papildu ūdens samazina sāls proporciju ādā, un nervi attiecīgi signalizē smadzenēm par zemāku sāls līmeni. Veģetatīvā nervu sistēma uz to reaģē, sašaurinot asinsvadus pirkstu galos. Kad sīkie asinsvadiņi ādā sašaurinās, tie "savelk" ādu, veidojot krokas." Un tāpēc cilvēkiem ar nervu bojājumiem pirkstos šī reakcija nav novērojama.

Šī funkcija attīstījusies evolūcijas gaitā un ir visai lietderīga. 2011. gadā neirobiologs Marks Čangizi ar kolēģiem izpētīja, ka šī ādas krokošanās uzlabo spēju satvert objektus zem ūdens – ir lielākas izredzes, ka tie neizslīdēs. Tāpat arī tas palīdz nepaslīdēt, cilvēkam ejot pa slapjām virsmām. Arī Germans uzskata, ka "šī ir fantastiska, evolūcijas gaitā attīstījusies ķermeņa funkcija".