Pētījumā top interesanti secinājumi par cilvēku smadzeņu aktivitāti pēc nāves  (3)

Zinātniska tā dēvētās pēcnāves pieredzes izpēte kļuvusi iespējama līdz ar tehnoloģijām, kas ļauj monitorēt smadzeņu elektrisko aktivitāti. Ņujorkas Universitātes medicīnas pētniecības centra "LangoneHealth" asociētais profesors Sems Parnija ar kolēģiem savā pētījumā iesaistīja 25 slimnīcas, galvenokārt ASV un Apvienotajā Karalistē. Slimnīcu personāls pacientiem, kuriem apstājusies sirds un tika veikti atdzīvināšanas pasākumi, iespēju robežās uz galvām uzlika nelielas iekārtas, ar kurām varēja mērīt elektrisko aktivitāti un skābekļa līmeni smadzenēs, netraucējot atdzīvināšanas pasākumiem. Vēl viena no pētnieku izmantotajām metodēm bija pacientiem uzlikt austiņas un atskaņot audioierakstus, kur tika atkārtoti trīs augļu nosaukumi – banāns, ābols un bumbieris. Ar šo pētnieki lūkoja pārbaudīt, vai arī nesamaņā esoša cilvēka smadzenes pēc sirds apstāšanās spēj uztvert informāciju. Dažiem no eksperimenta dalībniekiem, kas izglābti un reanimēti, pēc tam prasīts nosaukt pirmos trīs augļus, kas iešaujas prātā. Parnija šīs metodes pielietošanu pamatoja ar iepriekš veiktiem darbiem, kuros pierādīts, ka arī dziļā komā esoši cilvēki spējuši atminēties augļu nosaukumus vai pēc atgriešanās pie samaņas nosaukt citus vārdus, kas komas stāvoklī viņiem atskaņoti.

Kā vēsta izdevums "Scientific American", pētījums veikts no 2017. gada maija līdz 2020. gada martam. Kopumā konkrētajās slimnīcās šajā laikā sirds apstājusies 567 cilvēkiem. 53 gadījumos mediķiem bija iespēja uzlikt nepieciešamās iekārtas mērījumiem un iegūt lietojamus datus tā, lai tas netraucētu primāri veicamajiem glābšanas pasākumiem. Vairumā gadījumu elektroencefalogramma (EEG) jeb smadzeņu elektriskās aktivitātes mērījumi neko neparastu neuzrādīja, taču 40% no šiem pacientiem kādā brīdī pēc nāves iestāšanās smadzeņu aktivitāte atjaunojās un brīžiem pat uz mirkli atgādināja normālu funkcionēšanu, kas raksturīga pie apziņas esošam cilvēkam. Ekstrēmākajos gadījumos smadzeņu aktivitāte reģistrēta jau tad, kad pacientam reanimācijas pasākumi tikuši veikti veselu stundu.

28 no 53 izdzīvojušajiem cilvēkiem pēc tam arī piedalījās intervijās, kur Parnija iztaujāja viņus par pieredzēto. Tāpat viņa komanda intervēja 126 klīnisko nāvi piedzīvojušus cilvēkus, kas nebija šo konkrēto slimnīcu pacienti un kuriem elektriskā aktivitāte smadzenēs atdzīvināšanas pasākumu laikā netika mērīta. Kopumā 40% no viņiem runāja par savdabīgu apziņas stāvokli, bet bez konkrētām, specifiskām atmiņām. Savukārt 20% esot bijusi jau konkrētāka un apzinātāka nāves pieredze. Vairums to raksturoja kā morālu apcerību par savu dzīvi un to, kādi viņi bijuši kā cilvēki. Proti, jau dzirdētā frāze par visu dzīvi, kas "paskrien acu priekšā" sekunžu laikā. Un kā ar audioierakstu, kurā skaitīti augļu nosaukumi? Tikai viens no eksperimenta dalībnieku grupas kā pirmos nosauca šos trīs augļus. Parnija atzīst, ka no šī nekādus secinājumus izdarīt nevar – cilvēks šos augļus, iespējams, vienkārši uzminējis. Banāns, ābols un bumbieris tomēr ir visai populāri varianti.

Taču EEG mērījumi gan sniedz interesantus pavedienus. Ja smadzenēs uzplaiksnī aktivitāte pat stundu pēc tam, kad pacienta sirds apstājusies, tur ir ko pētīt. Pagaidām šī nav teorija, drīzāk tāda izstrādes procesā esoša hipotēze – Parnija ar savu komandu nāvi skaidro kā notikumu, kas "atlaiž" mūsu apziņas bremžu pedāli. Proti, dzīva un vesela cilvēka prāts ir aktivizējis tādu kā filtru, lai no mūsu apzinātās pieredzes "izfiltrētu" visas tās prāta funkcijas, kuras ikdienā drīzāk traucētu, ne palīdzētu normāli funkcionēt. "Normālos apstākļos mēs nespētu funkcionēt, ja mums apzinātā stāvoklī būtu piekļuve pilnīgi visai smadzeņu aktivitātei," žurnāls "Scientific American" citē zinātnieku. Cita lieta – kad cilvēks mirst, un iet bojā arī viņa smadzenes. Pētnieki spriež, ka šis stāvoklis minētās "bremzes" vai "filtru" varētu noņemt. Tie procesi, kas normālos apstākļos norit fonā vai ir neaktīvi, nu pēkšņi aktivizējas, un mirstošajam cilvēkam ir piekļuve visai savai apziņai. "Visas tavas domas, visas tavas atmiņas, viss, kas iepriekš uzglabāts tavā prātā," uzskaita Parnija.

Vēl viens zīmīgs pavediens, ko vērts šķetināt tālāk, ir – cik ilgi cilvēka smadzenes spēj iztikt bez skābekļa? Tipiski tiek uzskatīts, ka piecas līdz 10 minūtes bez skābekļa, un smadzenes iet bojā. "Mūsu eksperiments parādīja, ka smadzenes ir diezgan noturīgas pret skābekļa trūkumu," apgalvo Parnija un uzskata, ka tas paver jaunas iespējas ne tikai reanimācijas jomā, bet smadzeņu bojājumu ārstēšanā vispār.

Visbeidzot, šāds ieskats mirstošu cilvēku pieredzē varētu mudināt attieksmes maiņu. "Iespējams, mediķiem pret pacientiem, kam tiek veikti atdzīvināšanas pasākumi, vajadzētu sākt attiekties tā, it kā viņi būtu pie samaņas. Tas ir kaut kas, ko mēs reti praktizējam," žurnāls citē Lakhmiru Čavlu, mediķi kaujā kritušās ASV armijas kapteines Dženiveras Moreno vārdā nosauktajā veterānu slimnīcā Sandjego, ASV. Viņaprāt, ārstiem būtu biežāk arī jāaicina tuvinieki atvadīties no saviem mīļajiem, kurus šķietami vairs nevar glābt. "Iespējams, pacients aizvien spēj viņus sadzirdēt."