Viens no cītīgākajiem "jamais vu" izzinātājiem ir Grenobles Universitātes kognitīvās neiropsiholoģijas profesors Kristofers Mulins. Viņš šim aizraujošajam mūsu prāta cunduram veltījis lielu daļu savas karjeras un jau 2006. gadā cilvēka atmiņai veltītā zinātniskajā konferencē prezentēja savu zinātnisko publikāciju, kas veltīta "jamais vu". Tā gan uzreiz nenonāca akadēmiskajā literatūrā, līdz tam, kad Mulina un kolēģu veikums nonāca akadēmiskā izdevuma "Memory" lappusēs, bija jāpaiet vairāk nekā 14 gadiem.
Kas tad īsti ir "jamais vu"? Kā jau vēsta virsraksts, tas ir pretējs fenomens "déjà vu". Situācija šķiet nevis kaut kad un kaut kur jau reiz piedzīvota, bet pilnīgi jauna, kaut objektīvi cilvēks lieliski apzinās, ka tā ir labi zināma. Kā piemērs varētu būt saruna ar tuvu cilvēku – ģimenes locekli vai draugu –, un pēkšņi sarunas vidū šī cilvēka sejas panti šķiet sveši. Vai arī kāds vārds, kura nozīmi tu ļoti labi zini, pēkšņi šķiet "neīsts". Vai tik kāds tevi nav apmuļķojis un pārliecinājis, ka šis neeksistējošais vārds ir reāls, atrodams vārdnīcās un ar konkrētu nozīmi? Bet tu taču to esi lietojis gadiem ilgi. Vai arī – vadi automašīnu, un pēkšņi vairs neatceries, kurš pedālis pilda kuru funkciju. Tieši šādi reiz gadījās Akiram O'Konoram, kurš pasniedz psiholoģiju Sv. Andreja Universitātē Skotijā. Viņam nācās piestāt ceļa malā un pagaidīt, kamēr šī sajūta pāriet.
Izklausās pēc īslaicīga atmiņas zuduma, vai ne? Taču profesors Mulins uzsver, ka tā tas gluži nav. "Atmiņas zuduma gadījumā kāds mums šķitīs nepazīstams, pat ja esam cilvēku nesen satikuši, jo esam aizmirsuši kādu būtisku informācijas vienumu par šo cilvēku. Taču "jamais vu" gadījumā runa ir par sajūtu, ka šis cilvēks ir nepazīstams, kaut apzināmies, ka neesam viņu aizmirsuši, un nekāda informācijas zuduma nav," Mulins skaidro izdevumam "How Stuff Works".
Reizēm "jamais vu" pieredze var būt pat biedējošāka par "déjà vu", un to izpētīt ir ārkārtīgi grūti. Galvenokārt jau tāpēc, ka šīs abas pieredzes cilvēkus mēdz piemeklēt brīžos, kad klāt nav neviena neirozinātnieka, bet pēc tam šo notikumu fiksēšana pēc atstāstiem vien vairs nesniedz tik daudz informācijas, lai varētu izdarīt kvalitatīvus secinājumus. Un, kā jau noprotams, laboratorijas apstākļos mākslīgi inducēt "jamais vu" sajūtu nav nekāds vieglais uzdevums. Taču Mulins ar kolēģiem mēģināja, un zināmā mērā tas arī izdevās.
Mulinam bija aizdomas, ka šādu sajūtu varētu provocēt kaut kādas darbības atkārtota, monotona veikšana – tik ilgi, ka tā šķietami zaudē jebkādu jēgu un liek cilvēkam apšaubīt savu uztveri par veicamo uzdevumu vai vispār konkrēto situāciju. Proti, pārsātinājums ar viena veida informāciju, līdz tā zaudē jēgu.
Tie, kas ir pazīstami ar populāro animācijas seriālu "Simpsoni", zinās multenes ievada ainu, kur viens no tēliem – rezgalis Bārts – atkal un atkal uz tāfeles spiests rakstīt vienu un to pašu teikumu kā sodu par sliktu uzvedību. Šādi reiz skolas laikā sodīts arī Mulins. Vai iespējams, ka no turienes arī viņa interese par "jamais vu"?
Lai vai kā, eksperimentā tika iesaistīti 94 studenit, kuriem bija atkal un atkal jāraksta vieni un tie paši vārdi. Sākot no plaši lietotiem ("durvis") līdz pat ikdienā reti izmantotiem. Vārdi bija jāraksta pēc iespējas ātrāk, taču pētnieki painformēja dalībniekus, ka viņi drīkst jebkurā brīdī apstāties, ja izpildās kāds no šiem nosacījumiem – sāk kļūt garlaicīgi, sāk sāpēt roka vai kaut kas šķiet dīvaini. Visbiežāk (70%) gadījumu cilvēki tiešām pārtrauca rakstīt tāpēc, ka pārņēma dīvaina sajūta. Tas vidēji notika pēc vienas minūdes jeb aptuveni 33 uzrakstītiem vārdiem. Mulins šo eksperimentu veica vairākkārt, mainot vārdus.
Šī sajūta parasti ilgst vien sekundes, un bieži vien "jamais vu" piedzīvojušie par to citiem nemaz nestāsta, jo – kā gan šo subjektīvo pieredzi izskaidrot, neizklausoties nedaudz trakam? Piemēram, ka tuvs draugs vai partneris pēkšņi uz mirkli šķita svešs cilvēks.
Kas tieši izraisa "jamais vu" – to vēl droši nezinām. Taču ir dažas indikācijas, ka šai pieredzei varētu būt saistība ar mūsu smadzeņu temporālo daivu. Šī smadzeņu daļa ir iesaistīta tādos procesos kā atmiņu veidošana un procesos, kas ļauj mums atpazīt cilvēku sejas. Iepriekš veikti pētījumi liecina, ka cilvēki ar epilepsiju reizēm ir mirkli pirms lēkmes piedzīvojuši "déjà vu", retāk "jamais vu" sajūtas. Arī daļai cilvēku, kas cieš no migrēnas, mirkli pirms pārņem sāpes, reizēm ir "jamais vu" sajūta. Gluži kā tāds brīdinājuma signāls.
Daudz no tā, ko šobrīd zinām par "jamais vu", ir patapināts no pētījumiem par "déjà vu" sajūtu. Mulins uzsver, ka tā nav nekāda patoloģija: "Déjà vu" parasti ir veselas, funkcionējošas kognitīvās sistēmas simptoms. Sagaidāms, ka līdzīgi ir arī ar "jamais vu", tomēr šis vēl jāpierāda."
Kā vietnē "The Conversation" raksta Mulins un O'Konors, "jamais vu" ir signāls, ka kaut kas ir kļuvis pārāk automātisks, monotons, plūstošs. "Šī sajūta palīdz mums "izlēkt" ārā no vienmuļā cikla, un nerealitātes sajūta patiesībā ļauj atgriezties realitātē. Ir loģiski, ka kaut kas tāds notiek. Mūsu kognitīvajai sistēmai jābūt elastīgai un jāļauj novirzīt mūsu uzmanība jebkurā virzienā, kur nepieciešams, nevis jābūt ilgstoši iestrēgušai monotonos uzdevumos," spriež pētnieki.
Un kā ir ar tevi? Vai sanācis reiz piedzīvot situāciju vai runāt ar cilvēku, kas pēkšņi šķiet svešs, kaut labi zini, ka tā nav?
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
