Viens no cītīgākajiem "jamais vu" izzinātājiem ir Grenobles Universitātes kognitīvās neiropsiholoģijas profesors Kristofers Mulins. Viņš šim aizraujošajam mūsu prāta cunduram veltījis lielu daļu savas karjeras un jau 2006. gadā cilvēka atmiņai veltītā zinātniskajā konferencē prezentēja savu zinātnisko publikāciju, kas veltīta "jamais vu". Tā gan uzreiz nenonāca akadēmiskajā literatūrā, līdz tam, kad Mulina un kolēģu veikums nonāca akadēmiskā izdevuma "Memory" lappusēs, bija jāpaiet vairāk nekā 14 gadiem.
Kas tad īsti ir "jamais vu"? Kā jau vēsta virsraksts, tas ir pretējs fenomens "déjà vu". Situācija šķiet nevis kaut kad un kaut kur jau reiz piedzīvota, bet pilnīgi jauna, kaut objektīvi cilvēks lieliski apzinās, ka tā ir labi zināma. Kā piemērs varētu būt saruna ar tuvu cilvēku – ģimenes locekli vai draugu –, un pēkšņi sarunas vidū šī cilvēka sejas panti šķiet sveši. Vai arī kāds vārds, kura nozīmi tu ļoti labi zini, pēkšņi šķiet "neīsts". Vai tik kāds tevi nav apmuļķojis un pārliecinājis, ka šis neeksistējošais vārds ir reāls, atrodams vārdnīcās un ar konkrētu nozīmi? Bet tu taču to esi lietojis gadiem ilgi. Vai arī – vadi automašīnu, un pēkšņi vairs neatceries, kurš pedālis pilda kuru funkciju. Tieši šādi reiz gadījās Akiram O'Konoram, kurš pasniedz psiholoģiju Sv. Andreja Universitātē Skotijā. Viņam nācās piestāt ceļa malā un pagaidīt, kamēr šī sajūta pāriet.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
