Cilvēces bojāeja šajā gadsimtā – vai tiešām iespējamība ir 1:6?  (7)

Grūti nepiekrist, ka turpmākās desmitgades būs izaicinošas un gaidāmie izaicinājumi pamatoti vieš bažas – sākot ar klimata pārmaiņām, kodolieroču radītajiem draudiem, laboratorijās radītiem patogēniem (visas, manuprāt, ļoti būtiskas problēmas), līdz pat no rāmjiem izgājušam mākslīgajam intelektam un lielu asteroīdu triecienu radītiem draudiem (šīs es pašlaik uzskatu par mazāk aktuālām).

Bet kā ar pašu aprēķinu – viens gadījums no sešiem? No kurienes tas nāk un ko tieši nozīmē?

Lai atbildētu uz šiem jautājumiem, mums vispirms jānoskaidro – kas īsti ir varbūtība?

Visbiežāk par to ierasts domāt, izmantojot biežumu. Proti, varbūtība ir skaitlis, ar kuru tiek izteikts vēlamā iznākuma iestāšanās biežums attiecībā pret kopējo gadījumu skaitu. Labs piemērs būs spēles, kur lieto metamo kauliņu vai kārtis. Piemēram, ja ar metamo kauliņu nav veikta manipulācija un tas ir pareizi izsvarots, tad varam teikt – varbūtība uzmest trijnieku ir viens no sešiem jeb vēlamais iznākums pret visu iespējamo iznākumu skaitu. Ja runātu par izredzēm, tad teiktu – izredzes uzmest trijnieku ir viens pret pieci (viens vēlamais iznākums un pieci nevēlamie iznākumi). To labi var novērot, metot kauliņu ļoti daudz reižu un reģistrējot rezultātus.

Varam arī izmantot citu piemēru – laika prognozi. Ko nozīmē, ja laika ziņu moderators mums sola, ka rīt vienā no sešiem gadījumiem iespējams lietus (laika ziņās gan drīzāk izmantos procentus, kas šajā gadījumā būtu apmēram 17% varbūtība)? Diez vai laika ziņu moderators grib, lai mēs prātā iztēlojamies lielu skaitu "rītdienu", no kurām caurmērā katra sestā būtu lietaina. Tā vietā mēs varam apkopot informāciju par lielu skaitu šādu prognožu vēsturē un piefiksēt, kas notika pēc tam. Ja meteorologi savu darbu darījuši labi, tad dati tiešām rādīs, ka pēc konkrētās prognozes tik tiešām reizi no katrām sešām dienām lija lietus.

Tradicionāli varbūtību veido rīcība (mūsu piemēros – kauliņa mešana vai laika prognoze) un novērojumi. Lai varbūtību aprēķinātu, mums vajag kopu ar atkārtotiem notikumiem, uz kuriem balstīt aplēses.

Ko tas nozīmē saistībā ar prognozi par cilvēces nākotni? Šāds notikums būtu vienreizējs. Pēc tā nebūtu citu atkārtojumu. Tā vietā varam mācīties no citiem notikumiem. Ords savā grāmatā diskutē par vairākiem potenciāli cilvēcei katastrofāliem notikumiem. Dažus no tiem varam jau tagad aplūkot vēstures gaismā.

Piemēram, varam aplēst varbūtību, ka Zemē ietrieksies tik milzīgs asteroīds, lai aizsūtītu pie tēviem visu dzīvo. To varam aprēķināt, izpētot, cik daudz šādu kosmosa akmeņu laika gaitā ietriekušies Mēnesī. 2022. gadā šādas aplēses publiskoja franču zinātnieks Žans Marks Saloti. Viņš aprēķināja, ka tuvākā gadsimta laikā cilvēcei izredzes iet bojā asteroīda trieciena rezultātā ir viens pret 300 miljoniem.

Protams, arī šī prognoze ir ar lielu nenoteiktības devu, taču tās pamatā vismaz ir puslīdz pieņemami aprēķini par notikumu biežumu. Ords savukārt aplēsa, ka cilvēces gals asteroīda trieciena rezultātā ir daudz ticamāks scenārijs – viens pret miljonu. Tiesa, arī Ords atzina, ka viņa aplēses ir ar zināmu devu nenoteiktības.

Ir arī citi veidi, kā domāt par varbūtību. Viena no pieejām ir tā sauktais "beiesisms" – nosaukts par godu angļu statistiķim Tomasam Beiesam. Tas mazāku uzsvaru liek uz pašiem notikumiem, bet vairāk koncentrējas uz to, ko par tiem zinām, ko no tiem sagaidām vai kam ticam.

Vienkārši runājot, Beiesa pieejas piekritēji redz varbūtību kā metodi notikumu saranžēšanai. Šajā gadījumā ar varbūtību saistītais skaitlis nebūtu jāņem vērā pats par sevi, bet jāskatās salīdzinājumā ar citām varbūtībām, lai saprastu, kurš iznākums ir vairāk vai mazāk ticams.

Orda grāmatā, piemēram, ir tabula ar potenciāli apokaliptiskiem notikumiem un Orda paša vērtējumu, cik tie iespējami. No Beiesa perspektīvas raugoties, varam varbūtības izmantot, lai izveidotu iespējamo iznākumu "topu". Ords uzskata, ka cilvēces bojāeja asteroīda trieciena rezultātā (viens gadījums no miljona) ir daudz mazāk ticama nekā cilvēces bojāeja klimata pārmaiņu radīto seku dēļ (viens gadījums no tūkstoša). Abi daudz mazāk ticami nekā mūsu bojāeja nesavaldīta , naidīga mākslīgā intelekta darbības rezultātā (Ords uzskata, ka šāds scenārijs ir iespējams ar varbūtību viens no desmit).

Taču ir sarežģījumi. Izmantojot Beiesa pieeju, sākotnēji noteiktās apriorās iespējamības (noteiktas, pirms iegūta jauna informācija, kas varētu būt svarīga varbūtības izvērtējumā), mēdz būt visai subjektīvas. Piemēram, es mākslīgā intelekta radītos draudus vērtētu kā daudz mazāk ticamus nekā Ords. Tradicionāli, izmantojot Beiesa pieeju, līdz ar jaunas informācijas pieejamību, iekļaujot novērojumos uzzināto, atjauninām varbūtības vērtību.

Ja runājam par faktoriem, kas var nozīmēt cilvēces bojāeju, mums šajā kontekstā nav daudz relevantu iznākumu, ko varētu iekļaut varbūtības aprēķinos.

Domājot par varbūtību aprēķinu precizitāti un lietderību, jāņem vērā tas, cik precīzas ir varbūtību skaitliskās vērtības. Un tās mēs nevaram aprēķināt bez novērojumos iegūtas informācijas. Mums nav nekāda pamata domāt, ka Orda izmantotās vērtības ir labi kalibrētas. Protams, visticamāk, viņa nodoms nebija apzināti būt neprecīzam. Viņš pats arī norāda, ka grāmatā iekļautās varbūtības ir paredzētas, lai dotu aptuvenas indikācijas.

Un tomēr, bez jebkādiem relevantiem novērojumiem un apstiprinājumiem, vairums no šīm aplēsēm ir balstītas uz neko vairāk kā subjektīviem priekšstatiem par apriorām iespējamībām.

Tātad – ko lai iesākam ar aprēķiniem par cilvēces bojāeju "vienā gadījumā no sešiem"? Pieredze liecina, ka cilvēkiem pārsvarā nav perfektas izpratnes par varbūtību (to starp daudzām citām lietām apliecina arī tas, cik daudz loterijas biļešu cilvēki joprojām pērk). Šajos apstākļos, ja tu publiski paud viedokli par kāda notikuma iespējamību, tad šiem aprēķiniem bieži nav jābūt labi kalibrētiem. To uzdevums ir panākt vēlamo psiholoģisko efektu.

No šīs perspektīvas raugoties, manuprāt, "viens gadījums no sešiem" der lieliski. "Viens no simts" šķistu gana nenozīmīgs risks, lai šo brīdinājumu ignorētu, bet "viens no trim" drīzāk veicinātu paniku vai tiktu noraidīts kā "apokaliptiski noskaņota muldēšana".

Kā cilvēks, kuru dara bažīgu mūsu nākotne, es ceru, ka klimata pārmaiņu, kodolieroču un citu faktoru radītie riski tiks pie pienācīgas uzmanības. Taču kā datu zinātnieks es ceru, ka varbūtību nevīžīgai un bezrūpīgai izmantošanai pienāks gals, un tā vietā cilvēki vairāk tiks izglītoti par varbūtību nozīmi un korektu pielietojumu.

--

Šis raksts ir pārpublicēts no "The Conversation" saskaņā ar "Creative Commons" licenci un autora atļauju. Visu rakstu oriģinālvalodā var lasīt vietnē "The Conversation".

Raksta autors ir Bonda Universitātes (Bond University, Australia) datu zinātnieks, profesors Stīvens Sterns (Steven Stern).