Sabiedrība noveco, vismaz mūsu platuma grādos. Savulaik simtgadnieki bija ārkārtējs retums, taču nu to kļūst arvien vairāk. Patiesībā tā ir viena no visstraujāk augošajām demogrāfiskajām grupām pasaulē. Kopš 1970. gada ik desmit gadus simtgadnieku skaits dubultojas. Cik ir cilvēka dzīvildzes griesti un kā no mums atvēlētā "izspiest" maksimumu – šie jautājumi kopš seniem laikiem nodarbinājuši cilvēkus. Pēdējās desmitgadēs tiem aktīvi pievērsušies arī ģenētiķi. Nupat publicēts vērienīgs pētījums, kurā pēc atbildēm lūkots simtgadnieku asinīs.

Viena no pētījuma autorēm, Karolinskas Institūta Zviedrijā asociētā profesore Karina Modiga, atklājumus izklāsta ierakstā vietnē "The Conversation".

Uzreiz jāsaka, ka vienas atbildes uz jautājumu "kāda ir ilga mūža recepte" nav. Šajā sarežģītajā dejā piedalās gan ģenētiski noteikti faktori, gan dzīvesstila un dzīves vides faktori, mūsu izvēles visa mūža garumā, un šo mijiedarbību nav vienkārši izprast. Modiga ar kolēģiem uzmanību pievērsa tieši biomarķieriem senioru asinīs.

"Mēs salīdzinājām biomarķieru profilus cilvēkiem, kuri nodzīvoja ilgāk par 100 gadiem, ar cilvēkiem, kas 100 gadu vecumu nesasniedza, un meklējām sakarības starp šiem profiliem," skaidro Modiga.
Pētnieki apkopoja datus par 44 tūkstošiem zviedru vecuma grupā no 64 līdz 99 gadiem, kuriem šajā laikā veiktas analīzes. Pēc tam pētnieki noskaidroja, cik ilgi katrs no šiem ļaudīm dzīvojis. No 44 tūkstošiem 1224 jeb apmēram 2,7% nodzīvoja līdz 100 gadu vecumam. Vairums (85%) no tiem bija sievietes.

Vai simtgadnieku asinis atšķiras no tiem, kas tik cienījamu vecumu nesasniedz? Izrādās, ka zināmas sakarības tiešām ir. Piemēram, simtgadniekiem caurmērā asinīs bija zemāka glikozes, kreatinīna un urīnskābes koncentrācija nekā tiem senioriem, kas šo zīmīgo vecumu nesasniedza. Sliktākas izredzes nodzīvot līdz simts gadiem savukārt bija tiem, kam asinīs bija mazāk dzelzs un arī kopējais holesterīna līmenis bija pazemināts.

Dažiem biomarķieriem atšķirības bija būtiskākas, dažiem ne tik būtiskas. Piemēram, atšķirības urīnskābes koncentrācijā caurmērā bija 2,5 procentpunkti. Cilvēkiem, kuriem urīnskābe asinīs bija vismazāk, bija 4% izredzes sasniegt simts gadu vecumu nekā grupai, kurai urīnskābes koncentrācija asinīs bija visaugstākā (1,5% izredžu nodzīvot līdz simts gadiem).

Pētījuma dizains gan neļauj izdarīt secinājumus par to, kuri no ģenētiskajiem faktoriem vai dzīves laikā izdarītajām izvēlēm (piemēram, uzturs) ietekmējuši konkrētos biomarķierus. Tomēr, ņemot vērā līdzšinējos pētījumos atklāto, var visai droši pieņemt, ka tādi faktori kā cilvēka alkohola patēriņa paradumi, uztura, fizisko aktivitāšu un miega paradumi šeit katrs spēlē nozīmīgu lomu.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!

Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit