Gadsimtiem ilgi stāstnieki ar nelielām variācijām izmantojuši noteiktu struktūru, lai auditorijai saistošā veidā pastāstītu par galvenā varoņa gaitām – runa ir par tā dēvēto varoņa gaitu struktūru. Varonis – bieži vien parasts tēls, ko mēs dēvētu par "vidējo cilvēku" – nonāk neparastos apstākļos, kur tam jāpārvar dažādas grūtības un šķēršļi, pirms tas atgriežas mājās jau kā izmainīts cilvēks ar pavisam citu perspektīvu uz dzīvi. Varam minēt Dorotiju "Oza zemes burvī" vai lauvēnu Simbu, kas vēlāk kļuva par karali. Vai, lai nav jāmeklē tik tālu prom aiz robežām – Sprīdītis un viņa piedzīvojumi.
Kāds tam sakars ar mūsu labsajūtu un gandarījumu par savu dzīvi? Izrādās, pēc 2678 pētījuma dalībnieku aptaujāšanas un viņa sajūtu izzināšanas Ziemeļkarolīnas Universitātes zinātnieks Bendžamins Rodžerss ar saviem kolēģiem noskaidrojis, ka mums palīdzēt var savas dzīves "pārrakstīšana" atbilstoši varoņa gaitu struktūrai.
"Iztēloties sevi kā varoni no mītiem varētu šķist grūti, bet mūsu pētījuma rezultāti iesaka, ka to pat nevajag darīt," Rodžersa pētījumā rakstīto citē vietne "Science Alert". Proti, nav jāiet līdz absurdam un jāiedomājas sevi sarkanā apmetnī lidojam starp augstceltnēm kā Supermenam. Tu vari palikt tu pats, jo izrādās, ka "arī parasto cilvēku dzīvēs var būt un arī ir varoņu stāsta elementi, un gandrīz katra dzīve var tikt šādi pārstāstīta", uzsver darba autori.
Pirmo reizi šo stāstījuma struktūru definēja Džozefs Kempbels savā 1949. gada darbā "Varonis ar tūkstoš sejām", atskatoties uz varoņstāstiem, kas laika griežos nav zaudējuši savu aktualitāti. Kembels šo varoņa ceļojuma struktūru sadalīja 17 posmos, bet Rodžerss jaunajā pētījumā to reducēja līdz septiņiem elementiem, kas ir piemērotāki 21. gadsimta apstākļiem un dzīvesveidam. Tie ir – galvenais varonis; apstākļu maiņa; uzdevums; izaicinājums jeb grūtības; sabiedrotie; personas transformācija un šo visu notikumu (varoņa gaitu) iznākums.
Pētnieki izveidoja arī skalu ar 21 pozīciju, pēc kā novērtēt, cik tuvu cilvēku dzīvesstāsti atbilst varoņa naratīvam. Pēc daudzu simtu stāstu analīzes pētnieki secināja – tie cilvēki, kuru dzīvesstāsti vairāk saturēja augstāk minētos septiņus elementus, savai dzīvei arī biežāk piešķīra lielāku jēgu un biežāk uzskatīja sevi par labiem cilvēkiem, kas dzīvo labu dzīvi. Šajā grupā bija arī mazāk to, kas cieš no depresijas.
Cilvēki, kas lieto varoņstāsta struktūru, šķiet, brīžam tik mulsinošo un neviennozīmīgo realitāti spēj labāk "rāmēt" un pārstāstīt kā jēgpilnu stāstu. Šie indivīdi biežāk norādīja, ka tiecas pēc jaunām pieredzēm, ambicioziem mērķiem, bieži bauda draugu atbalstu.
Tādējādi pētnieki nolēma – iespējams, arī tiem, kam ir grūtības ar jēgas saskatīšanu savā dzīvē, varētu palīdzēt šī metode, proti, palūkoties uz to kā stāsta varonim, kas dodas kādā uzdevumā vai tiecas sasniegt kādu mērķi. Šī pieeja pielietota tai grupai cilvēku, kas savas dzīves uzskatīja par mazāk jēgpilnām. Rodžersa komanda atklāja, ka varoņa stāsta struktūra ļāva arī šiem cilvēkiem labāk saskatīt jēgu tajā, ko viņi dara.
Tiesa, var būt arī negatīvas blaknes. Lai gan šāda pieeja var palīdzēt veidot optimistiskāku skatu uz dzīvi, labāku pašvērtējumu un veicināt altruistisku rīcību, nav izslēgts, ka sevis "ielikšana" varoņstāsta galvenajā lomā var vairot arī narcismu vai veicināt neatlaidību ne to labāko mērķu sasniegšanā. Tāpēc Rodžerss iesaka turpināt šos pētījumus, lai detalizētāk izzinātu, kā sevis iztēlošanās varoņa lomā varētu ietekmēt cilvēka uzvedību. Kā arī jāpiebilst, ka pētījums veikts Ziemeļamerikā. Citās pasaules vietās un kultūrās varoņa koncepts var atšķirties tik ļoti, ka šī pieeja nestrādā.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
