<a rel="cc:attributionURL" href="https://unsplash.com/@reka">Korney Violin</a> / <a rel="license" href="https://creativecommons.org/publicdomain/zero/1.0/">cc</a>
Reizi dienā, bet katru dienu? Vai nemelot nedēļu, bet tad vienā piegājienā pie izdevības sameloties tā, ka pats vairs nezini, kā bija patiesībā? Vai nepazīstamiem cilvēkiem samelojam ar vieglāku sirdi un biežāk nekā tuviniekiem? Un vai tā ir taisnība, ka samelot, acīs skatoties, ir grūtāk nekā telefonsarunā vai e-pastā?

Izvilkt "vidējo aritmētisko" droši vien nebūs tā precīzākā pieeja, kad runa par cilvēku psiholoģiju. Kaut psiholoģijas pētījumu vēsturē ir bijuši gadījumi, kad mēģināts noteikt, cik tad bieži dienā samelo "vidējais" cilvēks, tas maz ko pasaka par mums kā cilvēkiem individuāli. 80% var nemelot gandrīz nemaz, bet atlikušie 20% būt uzcītīgi un nelabojami meļi, un kopumā sanāks, ka drusciņ un regulāri melo visi kā viens. Un tomēr ir dažas vērtīgas atziņas, ko no šiem pētījumiem varam gūt.

Kristiāns Millers ir filozofijas profesors Veikforestas Universitātē, ASV. Viņš šķetinājis melu kamolu rakstā, kas publicēts vietnē "The Conversation". Millers minēja trīs piemērus – ASV prezidenta Džo Baidena dēlu Hanteru, kurš apsūdzēts nepatiesu ziņu sniegšanā, aizpildot dokumentāciju, lai iegādātos šaujamieroci; republikāņu kongresmeni Džordžu Santosu, kurš melojis ne reizi vien, tostarp ar trešo personu palīdzību nolūkā maldināt par saņemtā finansējuma izlietojumu, un reperi "Offset", kurš atzinies savas sievas apmelošanā saistībā ar sānsoļiem.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!