Cik bieži un kā mānāmies – ko zinātnieki uzzinājuši, šķetinot melu kamolu

Izvilkt "vidējo aritmētisko" droši vien nebūs tā precīzākā pieeja, kad runa par cilvēku psiholoģiju. Kaut psiholoģijas pētījumu vēsturē ir bijuši gadījumi, kad mēģināts noteikt, cik tad bieži dienā samelo "vidējais" cilvēks, tas maz ko pasaka par mums kā cilvēkiem individuāli. 80% var nemelot gandrīz nemaz, bet atlikušie 20% būt uzcītīgi un nelabojami meļi, un kopumā sanāks, ka drusciņ un regulāri melo visi kā viens. Un tomēr ir dažas vērtīgas atziņas, ko no šiem pētījumiem varam gūt.

Kristiāns Millers ir filozofijas profesors Veikforestas Universitātē, ASV. Viņš šķetinājis melu kamolu rakstā, kas publicēts vietnē "The Conversation". Millers minēja trīs piemērus – ASV prezidenta Džo Baidena dēlu Hanteru, kurš apsūdzēts nepatiesu ziņu sniegšanā, aizpildot dokumentāciju, lai iegādātos šaujamieroci; republikāņu kongresmeni Džordžu Santosu, kurš melojis ne reizi vien, tostarp ar trešo personu palīdzību nolūkā maldināt par saņemtā finansējuma izlietojumu, un reperi "Offset", kurš atzinies savas sievas apmelošanā saistībā ar sānsoļiem.

"Šos gadījumus atšķir vairāki mainīgie faktori. Pirmkārt, tā ir auditorija: bezpersoniska valdība, konkrēti sponsori un miljoniem sekotāju sociālajos tīklos. Otrkārt, tas ir medijs, kas izmantots melošanai: birokrātiska veidlapa, trešās personas un sociālie tīkli," melošanas nianses ieskicē profesors Millers. "Šādas atšķirības liek man un citiem pētniekiem prātot – kādi faktori ietekmē melošanu? Vai personiska pazīšanās palielina vai samazina varbūtību, ka kāds teiks patiesību? Vai melošana ir izplatītāka e-pastu sarakstē, īsziņās, telefonsarunās vai aci pret aci sarunā?" jautā Millers.

Kādi ir līdz šim veiktie empīriskie pētījumi? Viens no viszināmākajiem piemēriem ir psiholoģes Bellas Depaulo 1990. gadu vidū veiktais pētījums Virdžīnijas Universitātē. Viena subjektu grupa bija universitātes studenti, bet otra – brīvprātīgie apkaimes iedzīvotāji. Toreiz secināts, ka studenti melojot biežāk, caurmērā divas reizes dienā, bet apkaimes iedzīvotāji – reizi dienā. Taču galvenais šī darba pienesums bija tāds, ka tas kļuva par atskaites punktu turpmākiem pētījumiem un veicināja pieņēmumu, ka melošana ir visai izplatīta.

Un kā ar vidi? Līdzšinējie pētījumi liecina, ka tai nav lielas nozīmes. Piemēram, Oregonas Universitātes pētnieks Deivids Markovics secināja, ka cilvēki vidēji dienā samelo 1,08 reizes (bet, kā jau vairumā pētījumu, šo rādītāju veido neliela cītīgu meļu grupiņa). Taču nav ļoti būtisku atšķirību starp medijiem – vai melots e-pastā, telefonzvanā, klātienē. Dažas nelielas variācijas gan iezīmējās. Piemēram, e-pastā caurmērā cilvēki meloja mazāk nekā sarunās aci pret aci, kas varētu šķist jocīgi. Liekas, ka vieglāk taču mānīties, ja nav jāskatās acīs, vai ne? Pētnieki skaidro šo parādību tā: cilvēki biežāk tendēti samelot acumirklī, piemēram, iekarsušas diskusijas laikā. Taču, kad saziņā ir aizture (rakstot īsziņas vai e-pastus), tad melošanas biežums sarūk. Turklāt, rakstot e-pastu, mēs apzināmies, ka viss teiktais paliks saglabāts un var tikt atkārtoti aplūkots, turpretī sarunas laikā izteikts apgalvojums, ja tam nav bijuši liecinieki un tas nav fiksēts kā citādi, beigās būs vien "tavs vārds pret manu".

Līdzīgi ir ar melošanu svešiniekiem vai tuviem cilvēkiem. Mums gribētos domāt, ka pret saviem tuvajiem esam atklātāki. Bella Depaulo savā nozīmīgajā pētījumā atklāja, ka svešiniekiem tiešām melojam biežāk, taču tie ir ikdienišķi meli un bieži vien tā dēvētie baltie meli. Piemēram, "jūsu ceptie kēksiņi tiešām ir visgaršīgākie!" un tamlīdzīgi. Taču, kad ir runa par nopietnām lietām – neuzticību vai apstākļiem, kādos gūts kāds savainojums –, tad tieši tuvinieki ir visbiežāk dabū dzirdēt melus. Ar vēsu prātu to apdomājot, šī tendence ir loģiska, jo patiesības atklāšana par šiem jautājumiem var sagraut attiecības ar ģimeni vai draugiem.

Profesors Millers noslēgumā gan atgādina, ka visi šo pētījumu rezultāti nav pilnīgi. Lai vairotu ticamību, rezultātus jāreplicē jaunos pētījumos, turklāt aptverot plašāku cilvēku loku no dažādām kultūrām un sociāli ekonomiskām grupām. Šobrīd vairumā gadījumu šie pētījumi centrēti uz cilvēkiem no rietumvalstu sabiedrībām.