Vai no homeopātijas ir kāda jēga? Podkāsts 'Zinātne vai muļķības' pēta atšķaidīto medicīnu  (5)

Īsumā – homeopātijas pirmsākumi meklējami 18. gadsimta beigās, un tās principu formulētājs un iedibinātājs ir ārsts Zāmuels Hānemanis. Homeopātija arī 200 gadus vēlāk ir viena no visplašāk praktizētajām alternatīvās medicīnas metodēm – daudzās valstīs, tostarp Latvijā, ir plašs specializēto aptieku tīkls, kā arī homeopātu pakalpojumi tiek piedāvāti klīnikās līdzās konvencionālās, uz pierādījumiem balstītās medicīnas pakalpojumiem. Kaut pieejas laika gaitā un arī atkarībā no paša praktizētāja ir mainījušās un, ja tā var izteikties, "gājušas līdzi laikam", divi galvenie homeopātijas pamatprincipi palikuši nemainīgi kopš Hānemaņa laikiem.

Pirmkārt, tas ir uzskats, ka "līdzīgs ārstē līdzīgu". Vienkāršoti skaidrojot – ja slimības simptomi ir, piemēram, vēdergraizes, slikta dūša un drudzis, tad to var ārstēt ar preparātu, kura sastāvā ir viela, kas veselam cilvēkam izraisītu līdzīgus simptomus.

Otrkārt, tā ir atšķaidīšana. Jo vairāk atšķaidīts preparāts, jo lielāka tam potence. Hānemanis rekomendēja atšķaidīšanas pakāpi 30C, kas ir populāra arī daudziem mūsdienās nopērkamajiem homeopātiskajiem preparātiem. Tas nozīmē, ka sākotnēji uz 100 daļām šķīduma (parasti izmanto destilētu ūdeni vai etilspirtu) ņem vienu daļu aktīvās vielas. Tātad attiecība 1:100. Noteiktā veidā to kratot (homeopāti šo dēvē par potencēšanu), viela tiek atšķaidīta. Tad ņem vienu daļu no rezultātā iegūtā 1:100 atšķaidītā šķīduma un atkal to atšķaida attiecībā 1:100. Un tā 30 reižu. Rezultātā iegūstam 10^-60 atšķaidījumu.

Lai noskaidrotu, vai līdzīgs tiešām ārstē līdzīgu un vai vairāk atšķaidītas zāles tiešām ir iedarbīgākas, "Zinātne vai muļķības" studijā viesos aicinājām Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātes Farmakoloģijas katedras asociēto profesori un sertificētu farmaceiti Zani Dzirkali, kā arī vecāko medicīnas instruktori Novikontas Jūras koledžā, Rīgas Stradiņa universitātes Medicīnas fakultātes 6. kursa studenti Ēriku Stūrmani.

Nereti homeopātija tiek mesta vienā maisā ar fitoterapiju jeb terapiju, kurā tiek izmantoti augi. Tās var būt zāļu tējas, tie var būt no augiem iegūti ekstrakti un pagatavoti preparāti. Kas atšķir homeopātiju no fitoterapijas? Galvenokārt aktīvās vielas koncentrācija. Ja zāļu tējās šo aktīvo savienojumu koncentrācija būs samērā augsta un izmērāma, tad homeopātiskos preparātos bieži vien atšķaidīšanas pakāpe ir tāda, ka preparātā vairs nav palikusi pat viena aktīvā savienojuma molekula.

Ir, protams, arī mazāk atšķaidīti preparāti. Piemēram, diezgan populāra ir atšķaidīšanas pakāpe D6, kas nozīmē attiecību 1:1 000 000. Taču tad kad runa ir par 12C vai 30C (un ir pat preparāti ar atšķaidīšanas pakāpi 200C), tad aktīvās vielas preparātā vairs nav. Kā homeopātija skaidro šādu preparātu darbību? Tīri salīdzinājumam – lai tiktu pie vienas aktīvās vielas molekulas šķīdumā ar 30C atšķaidīšanas pakāpi, būtu jāizdzer vairāk ūdens nekā vispār atrodams Saules sistēmā.

Te ir runa "par dinamizēšanu un potencēšanu un to, ka veidojas īpašās kristāliskās struktūras, kuras atstāj nospiedumu organismā un ierosina tās reakcijas," homeopātijas postulētos principus skaidro Dzirkale.

Citiem vārdiem sakot – vai te ir domāts ūdens "ar atmiņu"? "Jā, savā ziņā jā," apstiprina farmaceite. Tiesa, jāatgādina, ka līdz pat šai dienai nav veikti nekādi drošticami un atkārtojami eksperimenti, kas pierādītu ūdens spēju īpašas kratīšanas vai citādu procedūru rezultātā saglabāt specifisku un mērķtiecīgi izveidotu kristālisku struktūru.

Varam ironizēt par to – ja jau ūdens visu tik labi "atceras", tad cik droši būtu dzert krāna ūdeni, kas laika gaitā saskāries sazin ar ko un sakratījies sazin kā, tekot cauri dažādām attīrīšanas iekārtām un cauruļvadiem. Homeopātijas proponenti gan uzsver, ka šai "potencēšanas" procedūrai jābūt mērķtiecīgai un specifiski veiktai, lai ūdens "atcerētos" un iegūtu reiz tajā bijušās aktīvās vielas īpašības.

Eksperti piekrīt, ka recenzētā zinātniskā literatūrā nav atrodami drošticami pierādījumi par to, ka ūdeni varētu "strukturēt" un piešķirt tam "atmiņu". "Tāda zinātniska pamatojuma, kā homeopātija darbojas, nav," rezumē speciāliste.

No šī izriet, ka daudzu homeopātisko preparātu gadījumā lietotāja organismā nenonāk neviena pati aktīvās vielas molekula. Un tieši tāpēc to ir gandrīz neiespējami pārdozēt, kā arī zāļu lietošanas instrukcijās homeopātiskiem preparātiem nav norādītas gandrīz nekādas blaknes. Populāri kritiskās domāšanas proponenti, piemēram, Džeimss Rendi savulaik publiskās uzstāšanās sāka, iedzerot riekšavu homeopātisko miega zāļu un turpinot uzstāšanos. Klasiskās medicīnas miega zāļu gadījumā šī deva būtu letāla. Taču – un te ir jāuzsver – šādus "ballīšu trikus" nevajadzētu atkārtot pašiem. Bez izpratnes par atšķaidīšanas pakāpēm. Ir pieejami arī pietiekami daudzi homeopātiskās medicīnas preparāti, kur atšķaidīšanas pakāpe ir daudz mazāka, piemēram, jau minētais 1:1 000 000. Šajā gadījumā, izdzerot lielu devu, var būt negatīvas blaknes. Ja ne no pašas aktīvās vielas, tad no kādas palīgvielas preparāta sastāvā.

Taču bailes no blaknēm ir viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc pacienti mēdz pieprasīt ārstēšanu ar homeopātiskām zālēm. Jo konvencionālajiem preparātiem pat visparastākajiem medikamentiem pret saaukstēšanos ir uzrādīta virkne blakņu.

Ērikas Stūrmanes pieredzē darbā ar pacientiem cilvēki tiešām ir mēģinājuši pieprasīt homeopātiju kā primāro terapiju. Ja nu galīgi tā nepalīdzēs, tad varam ķerties klāt klasiskajai medicīnai. "Sliktāk ir tad, kad cilvēki nav mēģinājuši konvencionālo medicīnu, īpaši onkoloģisko saslimšanu gadījumā," norāda Stūrmane.

Vai ir kas tāds, ko klasiskā medicīna var aizgūt no homeopātijas? Speciālistes norāda, ka tā varētu būt individuāla pieeja katram pacientam. Pat ja aktīvās vielas preparātā nav, vizītes pie homeopāta nereti ilgst stundu vai vairāk un ir gluži kā seanss pie psihoterapeita.

"Kuram no mums nepaliktu labāk, ja mēs pusotru stundu runātu par savām problēmām? Ja ģimenes ārsts varētu mūs uzklausīt pusotru stundu? Man šķiet, mēs jau no tā vien kļūtu uz pusi veselāki. Tur strādā arī psihoterapija. Bērniem bieži uzkāpj temperatūra tad, kad viņi negrib iet uz bērnudārzu. Atbrauc mamma mājās, un temperatūra pati no sevis samazinās. Gadījumos ar bērniem bieži rekomendē homeopātiju – drošāk, mazāk blakusefektu – ļoti bieži tieši akūtās situācijās šie preparāti ir jādod katru stundu. Lūk, es kā mamma dodu zāles katru stundu, ar labām domām. Vēl bērns uzdzer pusglāzi ūdens. Viņam paliek labāk – tā enerģija, ko es viņam veltu katru stundu… jo citā laikā ir: "Ej, spēlējies pats, man ir jāstrādā." Super!" bilst Dzirkale.

Vēl viens gadījums, kad homeopātija var noderēt, ir darbā ar pacientiem, kas ārstiem pieprasa, lai tiem izraksta kādas zāles, pat ja tas nav pamatoti. Tādā gadījumā labāk izrakstīt kaut ko, kas nekaitē, nevis preparātus ar noteiktu iedarbību. Un pacients būs apmierināts, ka ārsts tam izrakstījis medikamentus. "Tā notiek bieži, kad cilvēkam vajag uzmanību un to, lai par viņu kāds parūpētos. Tādā gadījumā homeopātija var būt laba lieta, jo mēs nevaram katram rekomendēt psihoterapiju. Tad varbūt tiešām labāk izrakstīt kādu brīnišķīgu cukurgraudiņu, nekaitīgas zāles, lai viņš ārstējas. Ja cilvēks pēc tam kļūst priecīgs un ja tas nekaitē, kāpēc nē," rezumē Stūrmane.

Vairāk par to, kas ir homeopātijas pamatā un vai šī 200 gadus senā prakse, kurai nav skaidru darbības mehānismu, var būt noderīga 21. gadsimta medicīnā, klausies "Zinātne vai muļķības" podkāstā platformās "Spotify", "Podbean" un "Apple Podcasts", kā arī skaties podkāsta videoierakstu "YouTube".

--

Projektu līdzfinansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par podkāsta un rakstu sērijas "Zinātne vai muļķības" saturu atbild AS "Delfi".