Timorobestia korpii
Mūsdienās okeānos peld potenciāli daudz bīstamākas radības par šo aizvēsturisko radību. Taču pirms pusmiljarda gadu tas bija okeāna valdnieks un biedējošs plēsējs barības ķēdes augšā. Grenlandes teritorijā pirms vairākiem gadiem uzietas fosilijas atklāj šo stāstu.

"Tas nozīmes ziņā ir ekvivalents mūsdienu okeāna lielākajiem gaļēdājiem – roņiem, haizivīm," par kembrija perioda plēsēju stāsta Bristoles Universitātes paleontologs Jakobs Vinters. Kas ir šis plēsējs, kuram, aptuveni tulkojot latīnisko nosaukumu, pat piešķirta iesauka "šausmu nezvērs"? Tas ir vien 30 centimetrus garš izmirušas ģints Timorobestia tārps. Jā, 30 centimetrus, nevis metrus!

Kembrijs ir paleozoja ēras pirmais periods, kas sākās pirms apmēram 542 miljoniem gadu un beidzās pirms 488 miljoniem gadu. Kaut šobrīd ir pierādījumi dzīvības eksistencei uz Zemes jau pirms vairākiem miljardiem gadu, līdz kembrijam tā bija visai primitīva. Kembrijā strauji pieauga bioloģiskā daudzveidība, un šo procesu dēvē par kembrija eksploziju. Tik spēji šajā periodā radās jaunas sugas.

Tomēr kembrijā okeāna ūdeņus vēl nevagoja tādi nezvēri, kas mums parasti saistās ar aizvēsturiskiem plēsējiem – nebija nedz pleziozauru, ne mozazauru, arī ne milzu haizivju megalodonu. Laikā pirms 518 miljoniem gadu viens no lielākajiem plēsējiem uz Zemes tiešām bija šis 30 centimetrus garais tārps.

Bobs Nikolss "atdzīvina" miljoniem gadu senas ainas digitālā mākslā. Šādi viņš iztēlojies Timorobestia korpii kembrija perioda okeānos.

Tam gar sāniem bija rindas ar spurām, bet priekšā pāris garu antenu. Šis dzīvnieks galvenokārt pārtika no Isoxys ģints pārstāvjiem, nelieliem kembrija perioda bezmugurkaulniekiem. Vintera komanda Grenlandes ziemeļos uzgāja tik labi saglabājušās Timorobestia koprii, fosilijas, ka dažu eksemplāru gremošanas traktā vēl bija saglabājušās to pēdējās maltītes paliekas, kas arī ļāva secināt, kāda bijusi šo plēsēju galvenā barība.

"T. koprii savam laikam bija īsti milži un atradās barības ķēdes galvgalī," pausts pētījumā, kas lasāms zinātniskajā žurnālā "Science Advances".

Tārpu iekšējās uzbūves analīze vedina domāt, ka tie ir seni radinieki mūsdienu saržokļaiņiem – plēsīgiem jūras dzīvniekiem ar pārsvarā caurspīdīgu, iegarenu ķermeni, kas atgādina bultu. Tie gan ir mazāki par aizvēsturiskajiem priekštečiem un neizaug lielāki par 10-12 centimetriem.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!