Tālu, tālu no mums – tik tālu, ka gaisma līdz Zemei ceļo 12 miljardus gadu, – "dzīvo" līdz šim spožākais novērotais kvazārs. Šī monstra "apetīte" ir milzīga – ik dienu tas norij tik daudz vielas, cik ir mūsu Saulē.
Kvazāri ir ārkārtīgi spoži aktīvu galaktiku kodoli veidošanās stadijā, kurus "darbina" supermasīvi melnie caurumi. To masa parasti ir vairāki miljardi Saules masu, bet apkārt – milzīgs gāzu akrēcijas disks. Gāzēm un materiālam riņķojot ap melno caurumu pirms "iekrišanas" tajā, tās berzes rezultātā sakarst un sāk spīdēt tik spoži, ka teleskopi uz Zemes šo starojumu var detektēt pat no miljardiem gaismas gadu attāluma.
Lūk, arī kvazārs, ko astronomi kosmisko objektu uzskaites katalogā ierindojuši ar nosaukumu J0529-4351, izstaro gaismu, ko spējam uztvert no 12 miljardu gaismas gadu attāluma. Proti, gaisma līdz mums ceļo no laikiem, kad mums novērojamais Visums bijis vien nepilnus divus miljardus gadu vecs.
Problēma ar kvazāriem reizēm ir tāda, ka tos var sajaukt ar zvaigznēm. Tie nereti spīd tikpat spoži kā zvaigznes, un arī šis kvazārs sākotnēji noturēts par zvaigzni.
"Tas gadiem ilgi "skatījās" mums tieši virsū [..], bet mēs neatpazinām, kas tas patiesībā ir. Nu zinām, ka šis objekts nav kāda no daudzām zvaigznēm Piena Ceļā, bet ļoti, ļoti tāls objekts – kvazārs," raidorganizācijai BBC komentē Austrālijas Nacionālās universitātes pētnieks Kristiāns Volfs.
Novērojumi ar kosmisko teleskopu "Gaia" un vēlāk atkārtoti novērojumi ar Atakamas tuksnesī esošo Ļoti lielo teleskopu ("Very Large Telescope") apstiprināja, ka astronomu acu priekšā tik tiešām visu šo laiku bijis kvazārs, ne zvaigzne.
Tas ir īsts gigants, turklāt īpaši rijīgs. Aprēķini liecina, ka objekta masa ir ap 17 miljardiem Saules masu, un tas ik dienu aprij tik daudz matērijas, cik ir mūsu Saulē. Šī supermasīvā melnā cauruma akrēcijas diska diametrs ir septiņi gaismas gadi jeb 15 tūkstoši reižu vairāk nekā attālums no Saules līdz Neptūna orbītai. Kvazāra spožums ir ekvivalents 500 triljoniem mūsu Sauļu.
Cik astronomiem zināms un cik liecina visi novērojumi līdz šim, katras galaktikas centrā atrodas supermasīvs melnais caurums, kas nozīmē, – šie objekti ir neatņemama galaktiku evolūcijas sastāvdaļa. "Vienkāršā valodā skaidrojot, bez šiem melnajiem caurumiem galaktikas, kādas mēs tās šodien novērojam un pazīstam, neeksistētu," spriež pētījuma līdzautors Semjuels Lajs. Viena no mīklām, kas aizvien tirda astronomus šajā jautājumā, ir – kā daži no novērotajiem melnajiem caurumiem tik agrīnā Visuma attīstības stadijā tik strauji izauga tik lieli. Viens no scenārijiem, ko apsver astrofiziķi, ir melno caurumu veidošanās vēl pirms pirmo zvaigžņu veidošanās.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
