Šādi grandiozi gadījumi notiek ne katru gadu vai desmitgadi. Tie ir daudz retāki, un laimīgas tās paaudzes, kas tos piedzīvo. Tā arī SN1987A pārnova bija viens no šādiem notikumiem – pagaidām vienīgā pārnova jeb masīvas zvaigznes nāve vairāk nekā 400 gadu laikā, ko varēja novērot ar neapbruņotu aci. Taču kas pēc tam no tā visa iznāca? Gandrīz četras desmitgades astronomiem nebija iespēju to noskaidrot, līdz spožā, zeltainā apmetnī tērpies, palīgā nāca jaunais astronomijas supervaronis – Džeimsa Veba kosmiskais teleskops.
1987. gada februārī uzmirdzēja spožs punkts, kas iepriekš pie debesjuma nebija redzams. Tas, ko dienvidu puslodes debesīs redzēja astronomi (un arī cilvēki varēja saskatīt pat bez jaudīgiem teleskopiem), bija pārnova apmēram 168 tūkstošu gaismas gadu attālumā no mums, Piena Ceļam nosacīti blakus esošajā pundurgalaktikā, ko dēvējam par Lielo Magelāna Mākoni. Iepriekš šādu ar savām acīm saskatāmu masīvas zvaigznes nāvi bija dokumentējis Johanness Keplers 1604. gadā, dažus gadus pirms pirmajām drošticamajām ziņām par teleskopa izgudrošanu.
1987. gada pārnova no Zemes bija saskatāma vairākus mēnešus. Tā izstaroja tik spožu gaismu kā 100 miljoni Sauļu. Kas slēpjas aiz pārnovas atstātā emisijas miglāja plīvura? Variantu pārāk daudz nav, taču tieši kurš no tiem ir īstais – to astronomi nevarēja pārbaudīt līdz pat šim brīdim.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
