Tehnoloģijas, kas ļautu ko tādu īstenot, jau eksistē. Ja vien uz to mērķtiecīgi iet un ir pietiekami resursi, tas nav nekas ārpus cilvēku spējām. Tā par Krievijas un Ķīnas plāniem līdz 2035. gadam uz Mēness samontēt kodolspēkstaciju spriež eksperti. Un tomēr. Tehnoloģijas "uz papīra" vēl nenozīmē tehnoloģijas dzīvē. Fakts, ka Krievija pēc teju 50 gadu pārtraukuma vairs nespēja uz Mēness sekmīgi nosēdināt pat samērā vienkāršu zondi, liek uz paziņojumu par kodolspēkstacijas uzstādīšanu raudzīties ar skepsi.
Nekas pārdabiski jauns
Mēness apguvē, neapšaubāmi, vislielākā pieredze un kompetence šobrīd ir ASV. Tā aizvien ir vienīgā valsts, kura nosēdinājusi uz Zemes pavadoņa cilvēkus, turklāt sešas reizes. Un tas viss panākts desmit gadu laikā, sākot gandrīz vai no nulles.
Tieši šo argumentu sarunā ar "Campus" min arī Latvijas Universitātes Astronomijas institūta direktors Kalvis Salmiņš (attēlā), kad vaicāju, vai "Roskosmos" paziņojums par kodolspēkstaciju uz Mēness tuvāko desmit gadu laikā ir kas vairāk par parastu dižošanos un pašapliecināšanos, ka Krievija aizvien ir nozīmīgs spēlētājs kosmosā.
"Ja atceramies, "Apollo" programmu sāka gandrīz vai no nulles. Un cik mēģinājumu bija? Nebija tik daudz – daži mēģinājumi, un nosēdināja. No nulles līdz Mēnesim bija aptuveni 10 gadi. Labi, bija pirmās raķetes, bet navigācija, nosēšanās tehnoloģijas un viss pārējais tika radīts 10 gadu laikā. Ja ir resursi, tad šis uzdevums ir risināms," uzskata Salmiņš, bet uzsver – jautājums ir par resursiem un to, vai krievi un ķīnieši atsevišķās komponentes spēs sekmīgi salikt kopā.
Lai turpinātu lasīt, iegādājies abonementu.
Lūdzu, uzgaidi!
Pielāgojam Tev piemērotāko abonēšanas piedāvājumu...
Abonēšanas piedāvājums nav redzams? Lūdzu, izslēdz reklāmu bloķētāju vai pārlādē lapu.
Jautājumu gadījumā raksti konts@delfi.lv
