Parastam klēpjdatoram vajadzētu 10 gadus, lai no datiem uzģenerētu šo video simulāciju. NASA superdators tika galā dažās dienās. Atzīmējot melno caurumu nedēļu, kas sākās pirmdien, 6. maijā, NASA Godarda Kosmosa lidojumu centra astrofiziķis Džeremijs Šnitmans astronomijas entuziastiem piedāvā priekšstatu – kā varētu izskatīties, ja tava pēdējā stundiņa pienāktu melnajā caurumā.
Šnitmans simulācijas veidoja, par pamatu ņemot datus supermasīvajam melnajam caurumam ar 4,3 miljonu Sauļu masu. Šis skaitlis nav nejauši izvēlēts. Apmēram tik masīvs ir melnais caurums "Sagittarius A*", kas atrodas mūsu galaktikas centrā. Tas ir otrais melnais caurums astrofizikas pētījumu vēsturē, kura attēlu zinātnieki izveidojuši no radioteleskopu ievāktās informācijas.
Kā izskatītos tavi pēdējie mirkļi, ja tu kā kosmosa dzīles izzinošs astronauts būtu apmaldījies un neviļus nokļuvis pārāk tuvu supermasīvam melnajam caurumam? "Cilvēki man bieži šo jautājuši," atzīst Šnitmans. "Es simulēju divus dažādus scenārijus – vienu, kurā vērotājs palido melnajam caurumam garām, nešķērsojot notikumu horizontu, un otru, kur šī robeža tiek šķērsota, tādējādi parakstot sev liktenīgo spriedumu."
Vispārīgi runājot, notikumu horizonts ir robeža, aiz kuras notiekošais vairs nevar ietekmēt novērotāju no malas. Melno caurumu gadījumā tā ir robeža, aiz kuras nokļuvušajiem ir tikai viens ceļš – uz priekšu līdz singularitātei. Aiz melnā cauruma notikumu horizonta otrais kosmiskais ātrums jeb mazākais ātrums, kas vajadzīgs objektam, lai pārvarētu kāda debess ķermeņa pievilkšanas spēku, ir lielāks par gaismas ātrumu. Proti, nekas vairs nespēs izbēgt no melnā cauruma skavām.
Abi scenāriji simulācijā sākas, novērotājam esot apmēram 640 miljonu kilometru attālumā no melnā cauruma. Tas ir aptuveni 4,3 reižu tālāk nekā attālums no Zemes līdz Saulei. Tuvojoties melnā cauruma centram, novērotājs pieredz, kā objekta prātam neaptveramā gravitācija ekstrēmi izliec laiktelpu un citu debess ķermeņu izstaroto gaismu. Pirms tiek sasniegts notikumu horizonts, novērotājs redz arī akrēcijas disku – šeit ap melno caurumu lielā ātrumā riņķo sakarsēta gāze, kas "baro" kosmisko milzi. Reālā laikā šis ceļš līdz notikumu horizontam prasītu apmēram 3,5 stundas.
Šķērsojot notikumu horizontu, novērotājiem no malas mēs vairs pēc tam nebūtu redzami. Kā zināms, pat gaisma nespēj izbēgt no melnā cauruma skavām. Pēc tam viss beigtos diezgan ātri. Vienā gabalā astronauts singularitāti jeb neizmērojami mazu punktu ar bezgalīgu blīvumu nesasniegtu. Nepilnas 13 sekundes pēc notikumu horizonta šķērsošanas viss būtu cauri – netikuši tuvāk par 120 tūkstošiem kilometru no singularitātes, mēs būtu pagalam. Kādā veidā? To vislabāk var raksturot ar analoģiju par spageti. Krītot uz melnā cauruma centru, atšķirība starp singularitātes pievilkšanas spēku, kas iedarbojas uz objekta singularitātei tuvāk esošo galu un tālāk esošo galu, ir tik būtiska, ka objekti būtībā tiek izstiepti kā tādas nūdeles. Nav būtiski, vai tas ir kosmosa kuģis vai vesela zvaigzne.
Ja jāizvēlas, kurā melnajā caurumā iet bojā, tad Šnitmans saka – jo lielāks, jo labāk. Mazos zvaigžņu masas melnajos caurumos šie efekti ir vēl izteiktāki, un astronauts būtu beigts un pagalam, pat nesasniedzot notikumu horizontu. Lielos melnajos caurumos notikumu horizonts ir daudz tālāk no pašas singularitātes, un objektiem ir iespēja šķērsot notikumu horizontu daudz maz vienā gabalā. Taču gals tāpat būtu neizbēgams.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
