Astoņi galamērķi neaizmirstamam atvaļinājumam. Uz Marsa  (4)

Marss ir kontrastu planēta – milzīgi vulkāni, dziļi kanjoni un iespaidīgi krāteri. Tā būs brīnišķīga vieta, ko izpētīt nākotnes tūristiem, tiklīdz uz Sarkanās planētas izveidosies pirmās zemiešu kolonijas. Vietne "Space.com" iesaka skaistākās un interesantākās vietas, kuras nākamajiem marsiešiem apmeklēt.

Olimpa kalns ir viens no ekstrēmākajiem vulkāniem Saules sistēmā. Saskaņā ar NASA datiem, tas atrodas Tarsīdas vulkāniskajā reģionā un pēc platības ir aptuveni tikpat liels kā Arizonas štats. Kalna augstums ir 25 kilometri, tas gandrīz trīskārt pārspēj mūsu augstāko virsotni Everestu (8,9 kilometri).

Olimpa kalns attēla vidū. Augšā - Marsa pols.

Olimpa kalns ir gigantisks vulkāns, kas izveidojies, lavai lēnām tekot lejup pa nogāzēm. Uzkāpšana Olimpā varētu nebūt nemaz tik apgrūtinoša, jo ​​tā vidējais slīpums ir tikai pieci procenti. Kalna virsotnē atrodas iespaidīga, aptuveni 85 kilometrus plata ieplaka, ko veido magmas kameras, kas zaudēja lavu (iespējams, tas notika izvirduma laikā) un iebruka.

Kad kāpj Olimpa kalnā, ir vērts tur uzkavēties, lai apbrīnotu dažus citus vulkānus Tarsīdas vulkāniskajā plato. Saskaņā ar NASA datiem, aptuveni 4000 kilometrus platajā zonā atrodas 12 gigantiski vulkāni.

Tarsīdas plato ar sniegotām vulkānu virsotnēm. Attēlā pa labi - cits ievērojams objekts, Marsa kanjons.

Tāpat kā Olimps, šie vulkāni ir daudz lielāki par tiem, kas atrodas uz Zemes. Pie vainas varētu būt Marsa gravitācijas spēks, kas ir vājāks nekā Zemei un līdz ar to ļauj vulkāniem augt.

Tarsīdas plato vulkāni var būt izvirduši pat pirms diviem miljardiem gadu jeb puses no Marsa vēstures.

Marsā atrodas ne tikai lielākais vulkāns Saules sistēmā, bet arī lielākais kanjons. Saskaņā ar NASA datiem Marsa kanjons ("Valles Marineris") ir aptuveni 3000 kilometru garš – kā Itālija. Tas ir apmēram četras reizes garāks nekā Lielais kanjons ASV, kura garums ir aptuveni 800 kilometru.

Pētnieki nav pārliecināti, kā šis Marsa kanjons radies, – teorijas ir vairākas. Daudzi uzskata, ka Marsa kanjona izveidošanos ietekmējuši notikumi Tarsīdas plato. Lava, plūstot cauri vulkāniskajam reģionam, virzīja Marsa garozu uz augšu, bet citos reģionos to salauza. Laika gaitā šie lūzumi pārauga Marsa kanjonā.

Marsa poli ir divi atšķirīgi ledus apgabali; ziemeļu polu 2008. gadā tuvplānā pētīja nolaišanās iekārta "Phoenix", savukārt dienvidu pola novērojumi iegūti no orbītas. Ziemā, saskaņā ar NASA datiem, gaisa temperatūra gan ziemeļu, gan dienvidu polā ir tik zema, ka oglekļa dioksīds no atmosfēras kondensējas ledū uz Marsa virsmas.

Vasarā process notiek pretējā virzienā – oglekļa dioksīds atkal nonāk atmosfērā. Ziemeļu puslodē oglekļa dioksīds pilnībā izzūd, atstājot aiz sevis ūdens ledus cepuri. Dienvidu pola atmosfērā daļa oglekļa dioksīda ledus saglabājas. Visai šai ledus kustībai ir milzīga ietekme uz Marsa klimatu, radot vējus un citus efektus.

Geila krāteris, kas kļuva slavens ar rovera "Curiosity" nolaišanos 2012. gadā, sniedz plašu liecību par ūdeņiem Marsa pagātnē. Dažas nedēļas pēc nolaišanās "Curiosity" uzdūrās upes gultnei un visā sava ceļojuma laikā pa krātera dibenu atrada pierādījumus par ūdens klātbūtni. Šobrīd rovers sasniedzis tuvējo vulkānu, kas nosaukts par godu amerikāņu ģeologam Robertam Šārpam, un pēta ģeoloģiskās iezīmes tā slāņos. Oficiālais kalna nosaukums ir "Aeolis Mons".

Šārpa kalns.

Viens no aizraujošākajiem "Curiosity" atradumiem reģionā bija sarežģītu organisko molekulu atklāšana 3,5 miljardus gadus vecos akmeņos, ko atrada 2018. gadā.

Geila krāteris.

Vienlaikus ar organisko vielu rezultātiem pētnieki ziņoja, ka rovers novērojis arī metāna koncentrācijas izmaiņas atmosfērā, mainoties gadalaikiem. Metāns ir elements, ko var ražot mikrobi, kā arī var būt ģeoloģisks fenomens, tāpēc nav skaidrs, vai tā ir dzīvības pazīme.

Medūzas grāvji jeb Medūzas tranšejas ("Medusae Fossae") ir viena no dīvainākajām vietām uz Marsa, kas radījusi fantastiskas teorijas, piemēram, par šajā vietā avarējušu NLO. Ticamākais skaidrojums gan ir, ka tās ir milzīgas vulkāniskas nogulsnes un neparastos veidojumus klintīs laika gaitā izveidojuši vēji.

Taču zinātniekiem būs nepieciešams vairāk informācijas, lai noskaidrotu, kā tieši vulkāni izveidoja Medūzas grāvjus. 2018. gada pētījums liecina, ka tranšejas varētu būt radušās pēc ārkārtīgi jaudīgiem vulkāna izvirdumiem, kas 500 miljonu gadu laikā notika simtiem reižu. Šie izvirdumi varēja veicināt arī klimata pārmaiņas uz Marsa, siltumnīcefekta gāzēm no vulkāniem nonākot planētas atmosfērā.

Uz Marsa sastopamas nogāzes ar dīvainiem līniju zīmējumiem, kas siltā laikā mēdz veidoties stāvu krāteru malās. Šādās līnijās Heila krāterī spektroskopija atklāja ūdens klātbūtnes pazīmes.

2015. gadā NASA sākotnēji paziņoja, ka hidrētie sāļi liecina par tekoša ūdens klātbūtni, taču vēlāki pētījumi liecina, ka līnijas var veidoties no atmosfēras ūdens vai sausu smilšu plūsmām.

Marsa pētniekiem, visticamāk, nāksies pietuvoties šīm vietām, lai tās izpētītu, taču tas ir riskanti. Ja līnijas patiešām satur mikrobus, cilvēkiem nevajadzētu pietuvoties pārāk tuvu. Kamēr NASA izdomās, kā veikt izmeklēšanu saskaņā ar planētu aizsardzības protokoliem, mums nāksies apbrīnot šīs noslēpumainās zīmes no tālienes, izmantojot tālskati vai līdzīgu aprīkojumu.

Marss ir planēta, kuru mūsdienās galvenokārt veido vējš, jo ūdens iztvaikoja, atmosfērai kļūstot plānākai. Tomēr uz Marsa var redzēt plašus pierādījumus ūdens esamībai pagātnē, piemēram, "spoku kāpas" Nakts labirintā un Hellas baseinā.

Pētnieki uzskata, ka šajos reģionos agrāk atradās desmitiem metru garas kāpas. Vēlāk kāpas appludināja lava vai ūdens, kas saglabāja to pamatnes, bet galotnes izdrupa.

Senākās kāpas parāda vēju plūsmu virzienus uz senā Marsa, kas savukārt sniedz klimatologiem norādes par Sarkanās planētas vidi. Vēl aizraujošāks pavērsiens būtu, ja šo kāpu neskartajās vietās atrastos paslēpušies mikrobi, pasargāti no radiācijas un vēja, kas citādi tos aiznestu pa gaisu un iznīcinātu.