Johannesa Keplera vārds daudziem būs dzirdēts – viņu pamatoti uzskata par vienu no centrālajām figūrām zinātnē 17. gadsimtā. Viņa novērojumi un trīs Keplera vārdā nosaukti likumi par debess ķermeņu kustību devuši pamatu daudzu astronomu vēlākajam darbam. Un arī gandrīz 400 gadus pēc savas nāves Keplera darbs aizvien palīdz papildināt mūsu zināšanas. Tā kāda 1607. gadā tapusi skice nu palīdz kliedēt jucekli par Saules aktivitātes cikliem.
Mazais ledus laikmets
Šobrīd Saule tuvojas aktivitātes cikla maksimumam. To izjūt ne tikai astronomi, kas vēro mūsu zvaigzni – plankumu veidošanos un izzušanu uz tās virsmas, uzliesmojumus, plazmas izvirdumus un citus Saules "untumus". Arī mēs manām, ka Saule šobrīd ir visai nemierīga. Atcerieties maija polārblāzmas, kuras varēja redzēt pat Rīgas centrā? Un, ja pabrauc tālāk no pilsētas gaismām, tad vēl vairākas reizes Latvijā šo parādību varējām baudīt arī vasarā, kas pie mums nemaz nav tik ierasts skats. Tas viss tāpēc, ka Saule šobrīd ir ļoti aktīva.
Kaut zināms, ka šie aktivitātes cikli ilgst aptuveni 11 gadus, tas tiešām ir aptuveni. Kalendārā viena cikla beigas un cita cikla sākumu uz priekšu atzīmēt un paredzēt nevar. Arī to, kad pienācis cikla minimums jeb kad Saule ir vismazāk aktīva, bet kad klāt maksimums, varam pateikt vien post factum. Un tieši šī aptuvenā daba neļauj tik vienkārši patīt atpakaļ laiku un skaidri kā grāmatu izlasīt ciklu secību pirms sistemātisku novērojumu sākuma. Par pirmo aktivitātes ciklu nu saucam to, kas sākās 1755. gada februārī un beidzās 1766. gada jūnijā. Tātad ilga 11 gadus un apmēram četrus mēnešus. Bet par to, ka Saule visu laiku neuzvedas "mēreni", astronomi zināja jau iepriekš. Un kā gan ne – to varēja izjust arī vairums parasto ļaužu, kuru iztikšana bija vistiešākajā veidā atkarīga no norisēm dabā. Tieši pazemināta Saules aktivitāte tiek minēta kā viens no cēloņiem relatīvi vēsākam klimatam laika posmā starp 16. gadsimtu un 19. gadsimta pirmo pusi (kaut dažos avotos par sākumu tiek uzskatīts jau 14. gadsimts). Vēl vairākas hipotēzes liecina, ka tā dēvēto Mazo ledus laikmetu veicinājusi arī paaugstināta vulkāniskā aktivitāte un izmaiņas okeānu straumēs. Tomēr kā vienu no trīs izteikti vēsu periodu sākumiem NASA Zemes observatorija norāda 1650. gadu – laiku, kas sakrīt ar Maundera minimumu. Šo angļu astronoma Edvarda Valtera Maundera vārdā nosaukto periodu raksturo izteikti zema Saules aktivitāte no 1645. līdz 1715. gadam.
Dižais astronoms 1910. gadā veidotā portreta reprodukcijā, kas zīmēta pēc 1627. gadā tapušā oriģināla.
Kā jau redzams, tad sistemātiski Saules aktivitātes novērojumi vēl nebija sākušies, tāpēc visus ciklus pirms 1755. gada raksturo ar negatīvu vērtību, un to precīzu sākumu un beigas arī ir ļoti sarežģīti noteikt. Tātad cikls pirms 1755. gada ir "mīnus pirmais", bet šobrīd esam 25. Saules aktivitātes ciklā.
Un te sākas neskaidrības. Vai visi cikli bijuši aptuveni 11 gadus gari? Ja nu tie, kas ievadīja tā dēvēto Maundera minimumu, atšķīrās? Lūk, tieši tā uzskatīja japāņu astronomu komanda, kas 2021. gadā publicētā pētījumā raksturoja "izlēcēju" – 16 gadus garu Saules aktivitātes ciklu. Bet pirms 417 gadiem tapusi Johannesa Keplera skice liecina ko citu. Tikai neviens to nebija "atkodis". Līdz šim.
Lai turpinātu lasīt, iegādājies abonementu.
Lūdzu, uzgaidi!
Pielāgojam Tev piemērotāko abonēšanas piedāvājumu...
Abonēšanas piedāvājums nav redzams? Lūdzu, izslēdz reklāmu bloķētāju vai pārlādē lapu.
Jautājumu gadījumā raksti konts@delfi.lv
