Nē, marsieši nezīmē smaidīgas sejiņas uz sarkanās planētas virsmas. Bet smaidiņu Eiropas Kosmosa aģentūras (EKA) zondes "ExoMars Trace Gas Orbiter" attēlā saskatīt var arī tie, kas nav ar ļoti dzīvīgu iztēli apveltīti. Un astronomi norāda, ka šādas struktūras ir laba vieta, kur meklēt pierādījumus kādreiz uz Marsa (varbūt) eksistējušai mikroskopiskai dzīvībai, raksta vietne "Live Science".
Šo "smaidiņu" arī nevar tik vienkārši saskatīt optiskajā jeb redzamās gaismas diapazonā. Proti, to neveido tikai ģeoloģiski veidojumi – krāteri, kanāli un grēdas. Lai redzētu šo veidojumu, svarīgi ir arī zināt virsmas materiāla ķīmisko sastāvu. "ExoMars Trace Gas Orbiter" ir aprīkota ar infrasarkanajām kamerām un ierīcēm, kas to ļauj paveikt. Attēlā lavandas krāsā iekrāsojušās daļas no apkārtējā materiāla atšķir tas, ka tur Marsa regolīts ir bagāts ar senām sāļu nogulsnēm.
Šis attēls ir tikai viena maza daļa no plaša kataloga ar sāļu nogulsnēm, ko pētnieki apkopojuši žurnālā "Nature Scientific Data" 3. augustā publicētā pētījumā. Kopumā ar EKA zondi atklātas 965 šādas sāļu nogulšņu vietas, un to izmērs variē robežās no 300 līdz 3000 metriem. Pagaidām nav precīzi noteikts, cik liels ir konkrētais sāļu "smaidiņš".
Šādas sāļu nogulsnes ir ļoti interesants materiāls astrobiologiem. Kā pētījumā raksta autori, "tās nodrošina optimālus apstākļus bioloģiskas aktivitātes pazīmju saglabāšanai". Proti, šajās vietās ir labas izredzes uziet kādreiz uz Marsa eksistējušas mikrobu aktivitātes pēdas. Protams, ja tie tur ir bijuši.
Jāatgādina, ka Marss savulaik bija dzīvei daudz labvēlīgāka vieta – ar upēm, ezeriem, mērenāku klimatu. Pirms diviem līdz trim miljardiem gadu senā pagātnē tas piedzīvoja krasas klimata pārmaiņas – zaudējot savu magnētisko lauku, Marss vairs nespēja noturēt atmosfēru. Saules vējš – lādētu daļiņu plūsma no mūsu Saules –, to vienkārši "noēda". Pēc tam arī nebija iespējams šķidrs ūdens uz Marsa virsmas. Tas vai nu iztvaikoja vai sasala. Sāļu nogulsnes liecina par vietām, kur savulaik bijis senais Marsa okeāns vai ezeri. Pētnieki raksta – ūdenstilpēm laika gaitā sarūkot un pamazām izzūdot, atlikušajās nelielajās ūdens platībās ūdens, visticamāk, bijis ļoti sāļš. Tādējādi tas nav sasalis pat mīnus 40 grādu temperatūrā.
Šajās ļoti sāļajās lāmās tad arī varēja būt pēdējās dzīvībai labvēlīgās oāzes uz sarkanās planētas, kas pakāpeniski kļuva arvien grūtāk apdzīvojama un arvien līdzīgāka tam mirušajam tuksnesim, kādu to šobrīd esam iepazinuši ar izpētes robotu un zondu palīdzību.
Tā kā jaunāko Marsa izpētes misiju viens no galvenajiem fokusiem ir tieši astrobioloģija jeb senas dzīvības pēdu meklējumi, šādas sāls nogulšņu vietas ir labi indikatori, kurās ģeogrāfiskajās lokācijās koncentrēt pūliņus.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
