Veneru mēdz dēvēt par ellišķīgo Zemes dvīni. Apmēram līdzīga izmērā, bet "raksturā" tik atšķirīga, cik vien var būt. Daļa zinātnieku uzskata, ka Venera tāda nav bijusi vienmēr. Reiz tur viļņus esot vēluši okeāni, un klimats bijis daudz vēsāks par šodienas svelmi – apmēram 450 grādiem pēc Celsija. Uz šādas planētas pat kaut kas varētu dzīvot. Vai tomēr nē?
Venera ir daudz mazāk izpētīta nekā Marss. Pa Marsu arī šobrīd braukā vairāki pētniecības roveri. Tā virsmu var nofotografēt no orbītas. Veneras virsmu aizsedz necaurredzama sērskābes mākoņu un oglekļa dioksīda atmosfēras "migla". Tās dažas zondes, ko pirms daudziem desmitiem gadu turp sūtīja ASV un Padomju Savienība, labākajā gadījumā uz šīs svelmainās planētas virsmas izturēja nepilnas divas stundas. Taču laika gaitā šādi tādi dati par Veneras atmosfēru ir iegūti. Tie nav pietiekami, lai skaidri pateiktu – Venera pirms tik un tik miljoniem un miljardiem gadu bija tāda un tāda. Tāpēc arī diskusijas par tās ģeoloģisko un klimata pagātni ir tik interesantas, un nav iespējams pilnīgi pārliecinoši pateikt, kam tad taisnība.
Daļa planētu pētnieku uzskata, ka Venera vienmēr bijusi Saules sistēmas "elle" – dzīvībai gaužām nelabvēlīga planēta. Vismaz tādai dzīvībai, kādu to pazīstam uz Zemes. Tādai, kurai vajag ūdeni, skābekli un vēlams arī temperatūru, kas neatgādina apstākļus pārkurinātā picas krāsnī. Citi domā, ka Venera ne vienmēr bijusi Zemes ļaunā māsa. Kādreiz tās "raksturs" bijis daudz maigāks. Iespējams, tur pat kaut kas dzīvojis. Līdz globālā sasilšana to aizsūtījusi pa iznīcības taku. Nereti pat Veneru piesauc kā biedēkli, kas varētu notikt ar Zemi, ja mēs netiksim galā ar klimata pārmaiņām.
Kembridžas Universitātes pētniece Terēza Konsantinu pieder pie tiem pirmajiem, kas ir skeptiski par mērena klimata un dzīvībai labvēlīgu Veneru pagātnē. Izdevums "The Guardian" raksta, ka Veneras atmosfēras sastāva izmaiņu analīze, viņasprāt, ir pietiekami labs pierādījums, lai apgalvotu – Venera allaž bijusi neapdzīvojama. Lūk, kāpēc.
Kad Venera veidojās, tās virsmu klāja magmas slānis. Līdzīgi, kā tas bija uz Zemes. Te ir divi scenāriji. Ja magma atdziest ļoti ātri, atmosfērā esošais tvaiks kondensētos, izveidojot okeānus. Magmai sacietējot, daļa ūdens tiktu iesprostota arī vulkāniskajos iežos, līdz ar to Veneras iekšienē aizvien jābūt gana daudz ūdenim, pat ja virsma mūsdienās ir sausa. Tādējādi, izvirstot vulkāniem, šis ūdens regulāri nonāktu atpakaļ atmosfērā. "Ja jūs aplūkojat attēlus ar vulkānu izvirdumiem uz Zemes, redzat šos milzīgos mutuļus nākam ārā no krātera. Lielākā daļa no tiem ir ūdens tvaiks," stāsta Konstantinu.
Otrs scenārijs – ja magmas okeāns uz Veneras atdzisa lēnām, ūdens netiktu iesprostots sacietējušajā magmā, bet vienkārši paliktu atmosfērā kā tvaiks.
Šobrīd pētnieku rīcībā esošie dati liecina, ka Veneras atmosfēras sastāvs ir visai nemainīgs. Proti, tie savienojumi, ko atmosfēra zaudē, aptuveni tikpat lielā mērā tiek aizvietoti, un šo aizvietošanu nodrošina vulkānu vulkāniskā aktivitāte. Un šo savienojumu vidū ir ļoti maz ūdens. Citiem vārdiem sakot – Veneras vulkāniskie izvirdumi ir "sausi". Konstantinu saka – tas nozīmē, ka arī Veneras iekšiene ir sausa, un uz Veneras virsmas, visticamāk, nekad nav bijuši okeāni.
Šos pieņēmumus drīz varēs pārbaudīt – pēc 10 gadiem Veneru sasniegs pētnieciskais aparāts DAVINCI, kas sastāvēs no Veneras mākslīgā pavadoņa un atmosfēras zondes.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
